Evaņģēlijs tiesiskā sabiedrībā

Evaņģēlija vietā tiesiskā sabiedrībā

1. Korintiešiem 6:1-8

Dāvids Strains

Lūdzu, ņemiet rokās Rakstus un griezieties ar mani uz 1. Korintiešiem 6. nodaļu; 1. Korintiešiem 6. nodaļa, 954. lappusē, ja lietojat kādu no mūsu baznīcas Bībeles. Pagājušajā reizē mēs bijām 5. nodaļā un domājām par dažām grūtajām teritorijām, kuras Pāvils sāks aplūkot pārējā 1. Korintiešiem grāmatas daļā. 1. līdz 4. nodaļas ir bijušas relatīvi mierīgas un vienkāršas, bet kā mēs teicām, atrodoties 5. nodaļā, no šejienes viss ir kā baltais ūdens plosts; diezgan nelīdzena brauciens. Ir dažas izaicinošas lietas. Pagājušajā reizē 5. nodaļā, kā jūs atceraties, viņš risināja seksuālās imoralitātes un baznīcas disciplīnas problēmu. Šoreiz problēma, kas nomoka Korintas baznīcas, ir saistīta ar ticīgajiem, kuri cits citu tiesā, parasti par sīkiem strīdiem vietējās baznīcas draudzē, civiltiesās. Un Pāvils raksta, lai izaicinātu un risinātu šo kaitīgo problēmu.

Un kad mēs mēģinām izprast Pāvila mācību šeit, ir divi iepriekšēji jautājumi, kas varētu mums palīdzēt, tuvojoties tekstam, lai to pareizi izprastu un piemērotu. Pirmais ir saistīts ar to, ko Pāvils nesaka 1. Korintiešiem 6, 1. līdz 8. versā. Viņš nesaka, ka krimināllikuma lietas jātur noslēpumā un jārisina iekšēji baznīcā. Tā nav viņa vēstule. Viņš nesugestē, ka zādzība vai ļaunprātība vai šāda veida lietas jātur ārpus tiesām vai ārpus likuma. Patiesībā, kad viņš pieprasīja, pats apustulis Pāvils bija gatavs izmantot savas kā Romas pilsoņa juridiskās tiesības un pats apelēja pie taisnīguma tiesām, lai saņemtu tiesību aizsardzību un atlīdzību. Civilais tiesnesis, viņš mums stāstīs Romiešiem 13. nodaļā, ir Dieva kalpotājs, Viņa kalps, ko Dievs ir iecēlis un ieceļojis mūsu labā. Tātad Pāvils nesaka šeit, ka mums nevajadzētu apelēt pie zemes likuma, kad tas ir nepieciešams. Ir apstākļi, kuros ticīgie nav atstāti bez izvēles, aizstāvot sevi vai citus, izmantojot zemes likumu, kad citas izvēles vairs nav.

Tā nebija notiekošā Korintā, tomēr. Šķiet, ka Korintā baznīcas locekļi aizmirsta savas kā kristiešu saistības viens otram piedot, mīlēt viens otru un praktizēt pacietību viens ar otru. Un tā vietā izmantoja tiesas, lai gūtu punktus, iegūtu naudu un gūtu konkurences priekšrocības biznesā un sabiedrībā par brāļu un māsu Kristū rēķina. Un kā jūs varat iedomāties, tas izraisīja postu Korintiešu baznīcas draudzēs. Un tā ir pirmā lieta, kas jāatceras, strādājot caur 1. Korintiešiem 6:1-11. Pāvils neizsmēķē pareizu civilā likuma izmantošanu, kad tas ir nepieciešams, bet viņš izaicina šāda veida ļaunprātīgu izmantošanu savtīgiem un ļauniem mērķiem, kas bija izplatīti Korintā.

Otrais iepriekšējais jautājums, kas mums palīdzēs izprast Pāvila vēstījumu šeit, ir saistīts ar to, cik dīvaini izskatās 1. līdz 8. verses, ja tās ievieto šīs vēstules daļas kontekstā. Tātad, atcerieties, 5. nodaļā Pāvils runāja par ļoti konkrētu un grūtu seksuālās imoralitātes gadījumu. Un viņš runāja par baznīcas disciplīnu seksuāli imorālam un nenožēlojošam baznīcas loceklim. Pēc tam 6. nodaļas otrajā pusē viņš atgriežas pie seksuālās grēka jautājuma. Un tad ļoti dabiski viņš pāriet. Tātad 5. nodaļā un 6. nodaļas otrajā pusē viņš runā par nesakārtotu un grēcīgu seksualitāti. Un tad ļoti dabiski 7. nodaļā viņš runā par laulību un dievbijīgu un pareizi sakārtotu un Dievu godinošu seksualitāti. Un tas viss zināmā mērā ir loģiski; tam ir sava loģika.

Un tā mēs atrodamies 6. nodaļā, 1. līdz 8. versēs, un mēs mazliet skrābējam galvas, jo tieši šeit, šīs diskusijas par cilvēka seksualitāti vidū, ir šī lieta par tiesas prāvām. Ko pasaulē dara 6. nodaļa, 1. līdz 8. verses, šeit? Es domāju, ka ir divas lietas, kas jāņem vērā, lai palīdzētu mums atbildēt uz šo jautājumu. Pirmkārt, atcerieties, ka 5. nodaļā Pāvils aicināja korintiešus izmantot baznīcas disciplīnu; viņi atteicās, viņi bija nevēlīgi izmantot baznīcas disciplīnu viena no saviem locekļiem, kurš bija pieļāvis rupju, skandalošu, publisku seksuālu imoralitāti. Tātad 5. nodaļā viņi atsakās veikt nepieciešamas, baznīcas, garīgas darbības pret īstu grēku. Bet 6. nodaļā – kāds kontrasts – viņi šķiet pārāk laimīgi uzņemties nevajadzīgas, ļaunprātīgas, juridiskas un tiesu darbības tikai tāpēc, lai ātri nopelnītu naudu.

Šīs divas lietas kopā neizskatās labi. Vai tās? Ir pretruna, ir pretdarība, un mums vajadzētu just tās sāpes. Viņi ir sašutuši par baznīcas disciplīnas domu, bet viņiem nav problēmu iesūdzēt tiesā savu baznīcas locekli par katru santīmu, kas viņiem ir, ja vien ir tāda iespēja. Šīs lietas nedrīkst būt tā, saka Pāvils.

Un otrs iemesls, kāpēc šis materiāls ir šeit, iespējams, saistīts ar kārtību, kādā lietas tika prezentētas Pāvilam no korintiešiem sākumā. Un viņš atbild uz tiem tādā kārtībā, kādā tie tika uzdotas. Un viņš atbild uz tiem katru gadījumu atsevišķi, vai tās ir sadalījumi baznīcā 1. līdz 4. nodaļā vai seksuāla netiklība vai baznīcas disciplīna vai tiesas prāvas starp ticīgajiem, viņš ņem katru, gandrīz kā gadījuma izpēti, lai parādītu, kā neatkarīgi no tā, kāda problēma mums var rasties, atbilde un antidots katrai ir tieši tāds pats. Viņš piemēro Jēzus Kristus krustā notriekšanas evaņģēliju korintiešu sirdīs un dzīvēs. Un viņš saka: „Ja jūs patiešām saprotat šo, ja tas patiešām sāk iedziļināties un pārveidot un pārstrukturēt jūsu domāšanu no pašas sākuma, tad viss pārējais arī mainīsies.” īstā problēma Korintā ir saistīta ar viņu nespēju izprast un piemērot evaņģēliju.

Un tā 6. nodaļa, 1. līdz 11. pants, ir tikai vēl viens gadījuma pētījums starp vairākiem šajā vēstulē, kas mums parāda, ka labā ziņa par Jēzu patiešām darbojas ikdienas realitātēs sasistā pasaulē, ļoti līdzīgā mūsu pašu pasaulē. Tātad centīsimies kopā, lasot materiālu pēc brīža, saglabāt šīs iepriekšējās koncepcijas un kategorijas mūsu prātos. Tās mums palīdzēs, manuprāt, izprast Pāvila argumenta būtību. Pirms mēs lasām Rakstus kopā, pieklanīsimies un lūgsim!

Mūsu Tēvs, Tavas vārds tagad ir mūsu priekšā. Mēs lūdzam žēlastību, lai mēs varētu to dzirdēt un saņemt tā vēstījumu, un ar to būt atgriezties, noliec mūsu ceļus Kungam Jēzum, kas ir Ķēniņu Ķēniņš un Kungu Kungs. Jo mēs lūdzam Viņa vārdā, āmen.

1. Korintiešiem 6. nodaļā 1. pantā. Šis ir Visvarenā Dieva vārds:

Ja kādam no jums ir sūdzība pret citu, vai viņš uzdrošinās tiesāties ar netaisno vietā, nevis ar svētajiem? Vai jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli? Un ja pasauli tiesās jūs, vai jūs esat nekompetenti, lai izlemtu niecīgas lietas? Vai jūs nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus? Cik daudz vairāk tad lietas, kas attiecas uz šo dzīvi! Tātad, ja jums ir šādas lietas, kāpēc jūs tās iesniedzat tiem, kam nav stāvokļa baznīcā? Es saku to jūsu kaunam. Vai nevar būt, ka starp jums nav neviena, kas būtu pietiekami gudrs, lai atrisinātu strīdu starp brāļiem, bet brālis iesūdz tiesā brāli, un tas vēl pagānu priekšā? Tiesāties savā starpā jau ir jūsu sakāve. Kāpēc nevis labāk ciest pārestību? Kāpēc nevis labāk būt apkrāptam? Bet jūs tieši darāt pārestību un apkrāpstat – pat savus brāļus!

Vai jūs nezināt, ka netaisnie neiemantos Dieva valstību? Nedeceities: ne seksuāli izvirtie, ne elku pielūdzēji, ne laulības pārkāpēji, ne vīrieši, kas nodarbojas ar viendzimuma attiecībām, ne zagļi, ne mantkārīgie, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne krāpēji neiemantos Dieva valstību. Un tādi bija daži no jums. Bet jūs bijāt nomazgāti, jūs bijāt svētīti, jūs bijāt attaisnoti Tā Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā.

Āmen, un mēs slavējam Dievu, ka Viņš ir runājis Savā Svētajā vārdā.

Ja mums būtu jāidentificē problēma Koriņtes draudzes apjukuma saknē, labākā diagnoze, ar kuru esmu sastapies, ir tā, ko viens komentētājs sauc par „Evaņģēlija aizmāršību”. Evaņģēlija aizmāršība – tas ir tas, ko viņi cieš Koriņtē. Es izlasīju stāstu – patiesībā es redzēju šo stāstu ziņu vietnē kādu dienu par vīrieti vārdā Bendžamins Kails, kurš tika atrasts piekauts un pamests un tagad cieš no šausminošas aizmāršības. Viņš pavada visu savu laiku, pārlūkojot pazudušo personu vietnes, meklējot sevi; mēģinot aizpildīt trūkstošo priekšvēsturi. Viņš ir zaudējis savu identitāti; viņš nezina, kas viņš ir.

Un korintieši šeit rīkojas – un atkal un atkal dažādās problēmās, kuras Pāvils adresē, mēs to redzam. Viņi rīkojas, it kā kaut kas līdzīgs būtu noticis ar viņiem. Viņiem ir sava veida Evaņģēlija aizmāršība. Labā vēsts par Jēzu, viņu jaunā identitāte Viņā, ir aizmirsta un ignorēta un aizmirsta situācijā pēc situācijas. Ja jūs noskatīsieties mūsu fragmentu, jūs redzēsiet Pāvilu, kurš uzsver šo punktu ar savu atkārtoto jautājumu: „Vai jūs nezināt?” Tātad 2. verss: „Vai jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli?” 3. verss: „Vai jūs nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus?” 9. verss: „Vai jūs nezināt, ka netaisnie neieņems Dieva valstības?” Ir lietas, kuras viņiem vajadzētu zināt. Pāvils bija mācījis viņiem; Kēfas bija mācījis dažiem no viņiem. Apollons bija bijis ar viņiem un mācījis viņiem; citi bija atvērši viņiem Rakstus. Pāvils iepriekš bija rakstījis viņiem. Viņi bija labi mācīti Dieva lietās un viņiem vajadzētu zināt. Bet viņi, šķiet, ir aizaizmirsuši. Viņu gadījums ir Evaņģēlija aizmāršība. Un seko bēdīgas sekas.

Jo īpaši viņi sāk viens otru iesūdzēt tiesā ar uzvedību, kas vairāk atgādina viņu veco dzīvi nekā jauno dzīvi, kas viņiem kā kristiešiem būtu jāraksturo. Un tā Pāvils jautā 1. versijā: “Kad kāds no jums ir sūdzīgs pret citu, vai viņš uzdrīkstas iet tiesā pie netaisno, nevis pie svētajiem?” Tie ir tie, kas viņi tagad ir. Viņi ir svētie. Tas ir, viņi ir svēti – atšķirti ar Dieva žēlastību un darbu viņu dzīvēs Kungam Jēzum Kristum; noteikti kā Viņa. Un viņiem vairs nevajadzētu dzīvot kā agrāk saskaņā ar pasaules vērtībām, bet tagad saskaņā ar Kinga Jēzus vērtībām, kam viņi pieder. Viņi cīnījās ar problēmu, ar kuru daudzi no mums joprojām cīnās. Viņi cīnās, tagad, kad viņi ir kļuvuši par kristiešiem, lai atmet savu veco paradumu un modeļu un vērtību iepriekšējo dzīvi. Uzklausiet tikai brīdi, kā viens zinātnieks apraksta, kā tiesas darbojās korintiešu pasaulē. Viņš saka: “Izlemjot iesūdzēt tiesā, vispirms bija jāaprēķina izmaksas un izvarēšanās iespējas, nevis pamatojoties uz lietas būtību, bet gan uz atbildētāja sociālo statusu un spēcīgām saitēm. Cilvēki senajā pasaulē,” viņš saka, “cīnījās par godu tiesās. Un viens ieguva godu, sasmalcinot sāncensi. Tiesvedības bieži vien bija maz saistītas ar taisnības meklējumiem.”

Tagad tā bija problēma Korintē! Viņi nebija ieinteresēti taisnībā; viņi bija ieinteresēti personīgā izaugsmē sabiedrībā par citu cilvēku rēķinu, kuri kaut kādā veidā apdraudēja viņu stāvokli. Un tas, vai viņi bija ticīgie vai nē, viņiem nerūpēja. Viņu „niecīgie gadījumi,” kā Pāvuls tos sauc 2. versijā, smaržo pēc lepnuma un augstprātības un mīlestības trūkuma, jo viņi darbojās tāpat kā pirms kristianizācijas. Viņi sirga ar evaņģēlija aizmirstību. Viņi bija aizmirsuši, ka tagad, kad viņi ir „Kristū,” tagad, kad Jēzus viņus ir izglābis, viņi ir jauni radījumi, kuri dzīvo jaunu dzīvi Dieva jaunās kopienas – Jēzus Kristus baznīcas – kontekstā.

Un Pāvuls šeit ārstē viņu aizmirstību trīs soļos, trīs veidos, kā mūsu īstā evaņģēlija identitāte veido to, kādi mēs esam. Pirmkārt, ja paskatās uz fragmentu, pirmkārt 1. līdz 3. versijās viņš runā par mūsu nākotni, par to, kur mēs tagad ejam kā kristieši; mūsu likteni. Tad, otrkārt, 4. līdz 8. versijās, viņš runā par tagadni, aicina mūs būt atklātiem tam, kā mēs dzīvojam tagad, neskatoties uz to, ka mēs esam kristieši. Un visbeidzot 9. līdz 11. versijās viņš runā par pagātni; par to, kādi mēs kļuvām pēc Dieva žēlastības, kad Viņš mūs padarīja par kristiešiem. Ja mēs varam aptvert šīs lietas, Pāvuls saka, mēs sākšu atgūt īstu izpratni par to, kādi mēs esam kā vīrieši un sievietes Kristū, un tas mainīs visu.

Mūsu nākotne

Tātad lūgsim kopā uz 1. līdz 3. pantiem. Pāvils mums norāda uz nākotni, mūsu nākotni, uz kuru mēs kā kristieši tagad virzāmies. Tagad viņš apgalvos, ka kristīgajai kopienai vajadzētu būt spējīgai izlīdzināt strīdus iekšēji un panākt samierināšanu starp ticīgajiem brāļiem un māsām bez nepieciešamības daudzās lietās iet uz civilajām tiesām. Galu galā baznīca ir sabiedrība, kas atšķiras no jebkuras citas, tai ir dots Dieva Gars, grēcinieki, kurus pestīšana pēc žēlastības turas pie Kristus. Un tāpēc viņš jautās 5. pantā: „Vai nevar būt tā, ka jūsu vidū nav neviena, kas būtu pietiekami gudrs, lai atrisinātu strīdu starp brāļiem?” Baznīca vajadzētu būt spējīgai to darīt. Bet šeit 1. līdz 3. pantos viņš mums stāsta, kāpēc mums vajadzētu atrisināt jautājumus iekšēji, kad ticīgie izkrīt un nesaskaras.

Mūsu Nākotnes Liktenis

Un viņš norāda uz mūsu nākotnes likteni. Skatieties uz 2. pantu. „Vai jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli? Un ja pasauli tiesāsit jūs, vai jūs esat nekompetenti, lai izlemtu niecīgas lietas? Vai jūs nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus? Cik daudz vairāk tad lietas, kas attiecas uz šo dzīvi?” Fona šeit, gandrīz noteikti, ir tādi fragmenti kā Mateja 19:28, Jēzus vārdi, kur Viņš teica saviem mācekļiem, ka viņi sēdēs ar Viņu tronī, tiesājot Izraēlu jaunajā radīšanā. Vai Vecās Derības Raksti, piemēram, Daniela grāmatas 7. nodaļā, kur pravietis „redzēja kādai līdzīgu Cilvēka Dēlam, kam tika dota vara un autoritāte un valstība.” Un tad Daniela 7:27 mēs lasām: „Valstība un vara un lielums valstībām zem visas debess tiks dots Visaugstākā svēto tautai.” Mēs valdīsim un tiesāsim tieši kopā ar Jēzu Kristu. Tas ir mūsu paaugstinātais un krāšņais nākotnes liktenis.

Bet korintiešiem, Pāvils saka, pretēji, ir aizņemti ar niecīgām lietām, lai gan viņi kādreizēs tiesās eņģeļus. Noteikti pat šeit un tagad, šajā dzīvē, baznīcai ar šādu likteni vajadzētu būt spējīgai atrisināt lietas starp saviem ticīgajiem. “Atcerieties, kur jūs dodaties,” viņš saka mums. Atcerieties augsto cieņu un paaugstināto lomu, ko jūs kādreizēs izpildīsiet pašā debesu tiesā. Jūs būsiet tiesnesis! Kā jums vajadzētu rīkoties šeit, ņemot vērā šo nākotnes likteni? Jūs, kas kādreizēs tiesāsit eņģeļus, vai jūs šeit viens otru iznīcināt? Jūs, kas kādreizēs sēdēsiet ar Kristu galīgajā tiesā, vai jūs izmantojat pasaules taktiku, lai veicinātu savu statusu šeit, pat uz citu brāļu un māsu rēķina, kuri tajā galīgajā dienā kalpos kopā ar jums? Atcerieties savu likteni un dzīvojiet tās gaismā. Mūsu nākotne, kur mēs dodamies, tagad, kad esam kristieši.

Mūsu tagadne

Otrkārt, Pāvils saka mums, ka mums ir jāskatās uz mūsu tagadni – kā mēs dzīvojam, ļoti bieži neskatoties uz to, ka esam kristieši. Lūdzu, skatieties uz 4. līdz 8. pantu. Pāvila argumenta atslēga šeit ir ievērot vārda “brālis” atkārtošanos. Skatieties uz fragmentu; 4. līdz 8. pants:

Ja jums ir šādas lietas, kāpēc jūs tās iesniedzat tiem, kam nav stāvokļa baznīcā? Es saku to jūsu kaunam. Vai nevar būt, ka starp jums nav neviena, kas būtu pietiekami gudrs, lai atrisinātu strīdu starp brāļiem, bet brālis iesūdz tiesā brāli, un tas vēl pirms neticīgajiem? Tiesāties savā starpā jau ir jūsu sakāve. Kāpēc nevis labāk ciest pārestību? Kāpēc nevis labāk būt apkrāptam? Bet jūs pašas veicat pārestību un krāpšanu – pat saviem brāļiem!

Viņu evaņģēlija aizmirstība nozīmē, ka viņu identitāte Kristū ir pārstājusi funkcionēt un darboties jebkādā jēgpilnā veidā viņu domāšanā vai dzīvē. Fakts, ka viņi bija brāļi un māsas ticībā Jēzum, ka viņi bija ģimene, vajadzēja būtiski mainīt visu. Bet tā vietā viņi aizstāvēja savu lietu tiem, kam nav nekādas nozīmes baznīcā, 4. pants. Un tā Pāvils saka, 5. pants, ka viņi vajadzētu būt kaunā no sevis. Vai baznīcai nav pamata kompetence un dāvanas starp tās vadītājiem, lai palīdzētu atrisināt vienkāršus un sīkus strīdus? Vai kāds nav pietiekami gudrs? Korintiešiem, kā jūs atceraties, bija lielīšanās par savu pārākumu gudrībā. „Nu tad,” saka Pāvils, „ja jūs esat tik gudri, vai kāds nevar palīdzēt izlīdzināt strīdus starp aizvainotajiem ticīgajiem?”

Evaņģēlija Uzvara

Bet tā vietā viņi devās pie neticīgajiem, netaisnajiem, lai pieņemtu lēmumu. Un viņš saka 7. versē, ka tas “ir jau sakāve jums. Labāk ciest netaisnību vai būt apkrāptam nekā darīt tā.” Tagad, kāpēc ir sakāve kristiešiem rīkoties šādi? Tā ir sakāve, jo Evaņģēlijs saka, ka piederošie Jēzum kļūst par brāli vai māsu cilvēkiem, ar kuriem jums citādi, iespējams, nebūtu nekā kopīga. Jūs nesatiekaties ar viņiem! Jūs nesaprotat viņus! Viņi nesaprot jums! Viņu izcelsme, viņu etniskā piederība, viņu ģenealoģija – tas viss var būt jums pilnīgi svešs, ārpus jūsu komforta zonas. Bet tagad, neskatoties uz visu to, jūs esat kļuvuši par vienu ar viņiem Kristū. Tagad jūs esat ģimene! Viņi ir brāļi un māsas. Jūs esat saistīti ar svētām Evaņģēlija mīlestības saitēm. Un tāpēc tagad jums ir jāizliedz; jums jāgriež otra vaiga. Jums jāievēro pacietība; jums jāatstāj jūsu dāvana pie altāra un jādodas samierināties ar savu brāli. Un kad jūs to darāt, un pasaule skatās, kā attiecības tiek liktas uz pārbaudes, un ir visi iemesli, lai tās izjuktu un sairtu un kļūtu rūgtas un neglītas, kad baznīca tā vietā dzenas viena otra aiz mīlestības un meklē samierināšanu, Pāvils saka, ka tas ir uzvara. Tā ir Evaņģēlija uzvara. Pasaule redz, ka jūs esat Kristus mācekļi pēc jūsu mīlestības vienam pret otru!

Evaņģēlija Sakāve

Bet tas nebija tas, kas notika Korintē, vai tas? Tā vietā, lai Evaņģēlija uzvara, kad attiecības nonāca zem spiediena, kā tas notiek ar visām mūsu attiecībām, tās atgriezās pie savas vecās dzīves noklusētās pozīcijas un tā vietā, lai Evaņģēlija uzvara, kad apkārtējie pasaulē redz, ko žēlastība dara – pārveidojot visu cilvēku grupu Kristus līdzībā, kuri viens otram kalpos pat līdz savai sāpīgai nāvei – tā vietā viņi redz cilvēkus, kas ierosina tiesas prāvas un vilka viens otru publiskajā tiesā, kaunina viens otru un Evaņģēliju nosliec diskreditācijai. Tas ir sakāve! Kad pasaule ap mums sabrūk cilšu naidā un savstarpējā aizdomā un sīkās pretenzijās un šīs pretenzijas sacietē ilgtermiņa strīdos un atriebības sajūtās, kad pasaule rīkojas šādi un Dieva bērni meklē mieru un samierināšanos, cenšoties dzīvot mierā viens ar otru, cik tas ir atkarīgs no viņiem, piedodot viens otru, kā Dievs Kristū ir piedevis viņiem, kad pasaule to redz, tas ir Evaņģēlija uzvara.

Tagad es gribu jautāt, vai pasaule redz to mums. Evaņģēlija uzvara? Vai arī tā atkal un atkal redz sakāvi, kad mēs atgriežamies pie savas pašaizstāvēšanas, lepnas, aizdomīgas, atriebīgas, dusmīgas un rūgtas strīdēšanās? „Mums vajadzētu kaunēties paši sevis,” saka Pāvils, „kad kā brāļi un māsas mēs vēl rīkojamies kā pasaule.” Kristus ir miris par mums. Viņa Gars dzīvo iekšā mums. Viņa Vārds norāda mūsu soļus un tomēr mēs turpināmies savās sīkajās sūdzībās un savtīgās ķildās acu priekšā visai pasaulei. Kāds sakāve. Kāds sakāve. Tādēļ Pāvils aicina mūs atcerēties mūsu nākotni, mūsu likteni – kādi mēs kādreiz būsim un kādu lomu mēs izpildīsim kā tiesneši pār kosmossu kopā ar Kristu, Galveno Tiesnesi – un dzīvot šī gaidāmā likteņa gaismā. Un Viņš aicina mūs būt skaidrām par to, kādi mēs esam šobrīd, redzēt, ka šīs lietas nedrīkst būt.

Mūsu pagātne

Un visbeidzot, ja jūs ar mani apskatīsiet 9. līdz 11. pantus, viņš mums atgādina mūsu pagātni – kas mēs kļuvām, kad pēc Dieva žēlastības Viņš mūs padarīja kristiešiem. Mēs atgriezīsimies pie 9. līdz 11. pantiem, ja Dievs dos, nākamreiz, lai tuvāk aplūkotu šos pantus, tāpēc tagad, lūdzu, tikai ievērojiet, kā Pāvils viņiem atgādina patiesību, pamatpatiesību, kuru viņi, šķiet, bija aizmirsuši. „Vai jūs nezināt, ka netaisnie neieņems Dieva valstības?” 9. pants. Tā bija, kā Pāvils aprakstīja tiesnešus, pagāniskos tiesnešus, pirms kuriem korintieši viens otru tiesāja savās tiesas lietās 1. pantā, netaisnos. Un šeit viņš saka: „Nu ļaujiet man jums parādīt netaisno likteni.” Viņš raksturo tos 9. un 10. pantos ar viņu grēkiem, kas viņus nomoka. „Nekļūdieties: ne seksuāli izvirtie, ne elku pielūdzēji, ne laulības pārkāpēji, ne vīrieši, kas praktizē homoseksualitāti, ne zagļi, ne alkatīgie, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne krāpnieki neieņems Dieva valstības.” Grēcinieki ir izslēgti no Dieva valstības; tas ir tas, ko viņš saka. Tā ir nomierinoša aina.

Esi, Kas Tu Iekšēji Esi!

Tad viņš iemet bumbu; „Un tādi bijāt daži no jums! Bet jūs bijāt nomazgāti, jūs bijāt svētīti, jūs bijāt attaisnoti Tā Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā.” „Korintiešiem, šeit ir īstā problēma, kuru jūs pilnībā esat izzaudējuši no redzes, kas, ja vien jūs to iegūtu savā domāšanā, sāktu mainīt jūs. Un veids, kā jūs tagad dzīvojat, nebūtu sakāve, bet tiešām sākās, visbeidzot, uzvara. Šeit ir īstā problēma! Jūs esat aizmirsuši, ka jūs tagad neesat tādi, kādus jūs bijāt agrāk. Tagad, kad Jēzus Kristus ir ieplīsis jūsu dzīvē caur evaņģēliju, viss ir mainījies. Jūs vairs nedefinē vecā grēka dzīve.” Un Pāvils ir uzskaitījis grēku sarakstu, kas definē cilvēkus. Bet viņš saka: „Tagad, kad jūs esat iepazinuši Jēzu, tie vairs nedefinē jūs. Tas vairs nav tas, kas jūs esat, korintieši. Jūs esat bijuši nomazgāti un attīrīti un svētīti un attaisnoti Dieva acīs debesu tiesā un apģērbušies ar Jēzus Kristus taisnību. Tas ir tas, kas jūs patiešām esat tagad, ja jūs esat ticīgs. Tas ir tas, kas jūs patiešām esat! Laiks sākt dzīvot kā tāds. Laiks sākt būt tam, kas jūs patiešām esat. Nav brīnums, ka jūs cīnāties savā konfliktā ar grēku savā sirdī, kad jūs turpināt identificēt sevi ar to, kas jūs bijāt agrāk, nevis ar to, kas jūs esat tagad Jēzū. Atcerieties savu jauno, īsto identitāti. Jūs esat nākuši pie Kristus, un tāpēc vecais ir pagājis, un jaunais ir nācis. Jūs esat jauna radība. Būt tam, kas jūs patiešām esat!”

Jūsu Jaunā Identitāte Kristū

Šeit ir tas, kas man tiešām ir vajadzīgs, un aizdomājos, ka arī jums, ikdienas konfliktā, ikdienas cīņā par dzīvošanu Kristus godībai un praktiskas svētuma dīšanā. Daudzi no mums tiek saukti domāt: „Tas, kas man tiešām vajadzīgs, ir kāda ārkārtēja pār dabiska spēka deva, vēl vairāk sulas, lai darbinātu manas dvēseles dzinēju, lai man palīdzētu būt paklausīgam. Kaut kas vairāk! Kaut kas jauns!” Tā nemaz nav Pāvila padoms. Viņa padoms nav meklēt kaut ko jaunu, kaut ko papildus. Viņa padoms drīzāk ir atgriezties pie tā, ko Dievs jau ir darījis jums Jēzus Kristus dēļ, izprast evaņģēliju un savu jauno identitāti Viņā. Lai to saprastu. Sākt to iedziļināties katrā savas garīgās dzīves porā, plaisā un spraugā. Lai tas izsijā visu cauri un sāktu dzīvot tā gaismā. Vairs neviens grēka vergs. Vairs neviens vecās dzīves kungs. Žēlastības bērns. Izmantots Dieva ģimenē. Atkal dzimis no Dieva Gara. Tīrs un taisns, nevis ar savu taisnību, it kā šīs lietas, kuras Pāvils uzskaita, nekad vairs netemptētu mani vai neliktu mani paklupt. Nē, es mantošu valstību, jūs, Jēzus ticīgais, mantošu valstību, nevis tāpēc, ka jūs neizdodas, bet tāpēc, ka jūs esat atzīts par taisnu Kristū.

Un kad tu to saproti, brīnums un prieks par to sāks dzīvot un stiprināt tavu roku, lai dotu kādu dzelzi tavai gribai, kādu apņēmību, lai tu sāksi sekot paklausībai ķēniņam Jēzum ar priecīgu sirdi. Tu sāksi iespiesties, kad attiecības sāk plaisāt. Tā vietā, lai atkāptos, tu centīsies atjaunot saskaņu, kad viss tevī saka atkāpties atpakaļ pasaules ceļā, stāvēt aiz savām barikādēm un mest granātas vienam uz otru un ievainot un iznīcināt viens otru. Nē, kad tu saproti, kas tu esi Kristū, tu kļūsti viens otra kalps un centīsies atjaunot saskaņu. Vai tas nebūtu sakāve? Kad pasaule skatās, kā šie kristieši uzvedas spiediena ietekmē. Nē, tas būtu uzvara. Kad viņi redz mūs, kad mēs dzīvojam kopā, viņi redz mūsu grūtās, neveiksmīgās, neveiklās attiecībās cilvēkus, kuri neatkāpjas un neatsakās, bet kuri viens otru mīl, jo mēs esam ģimene un mēs esam viens Kristū. Tas būtu īsta uzvara. Kāds evaņģēlija spēka demonstrējums.

Tas ir tas, ko Pāvils aicina mūs darīt. Tātad mums jāatgādina mūsu nākotne – kur mēs ejam tagad, kad esam kristieši. Kādu dienu mēs tiesāsim pasauli, tiesāsim eņģeļus. Mēs būsim augstā tiesa tiesneši kādu dienu. Šeit mēs esam mācībās. Mums jādzīvo ar apziņu, ka kādu dienu tā būs mūsu liktenis. Mums jāskatās uz tagadni, jāredz tās jomas, kurās šodien dzīvojam tik zemā līmenī, tik tālu zem mūsu jaunās identitātes un stāvokļa. Tik tālu zem dzīves, uz kuru mūs aicina. Un mums jānožēlo. Un mums jāatgādina mūsu pagātne – ko Dievs darījis Kristū pie krusta un mūsu sirdīs ar Kristu caur evaņģēliju, padarot mūs jaunus. Un kad mēs to saprotam, mums jāsāk dzīvot tās gaismā, būt par tiem, kādi mēs esam. Vai Kungs dos mums žēlastību darīt tieši to? Lūgsimies kopā!

Ak, mūsu Tēvs, mēs atzīsim tās reizes, kad esam ļāvuši vietu evaņģēlija aizmāršībai, esam nolaidušies savā īstajā identitātē, esam joprojām dzīvojuši tā, it kā mēs būtu tādi, kādi bijām agrāk, nevis tādi, kādi esam tagad Kristū. Vai Tu, lūdzu, mūs nogalinātu par to, ka esam dzīvojuši tik tālu zemāk par savām privilēģijām kā Dieva bērni, adoptēti pēc Tavas žēlastības, apskaidoti un atšķirti Tavai godībai un taisnoti debesu tiesās. Lūdzu, māci mums žēlastību. Un kad mēs uztveram brīnumu par to, kāds Tu mūs esi darījis, vai Tu mūs varētu pilnvarot un dot mums iespēju dzīvot tā, kādi mēs īsti esam? Jo mēs lūdzam to Jēzus vārdā, āmen.