Kauna beigas

Kauns no beigas

Cefānijas 3:14-16

Izsaka Gabe Fluhrers

Kamēr jūs apsēžaties, lūdzu, ņemiet savas Bībeles un griezieties uz Cefānijas 3. nodaļu. Ja jūs nezināt, kur atrodas šī grāmata, tas ir labi. Es nezinu, vai man kā sludinātājam būtu jāatzīst tas, bet pirmajā presbiterijā, kurā es sēdēju, man bija jāmeklē indekss, lai atrastu šo grāmatu! Labi? Tātad tas bija tad, kad es biju seminārā, tāpēc nejūtieties slikti, ja jūs to nevarat atrast! Tā ir 790. lappusē jūsu lūgšanu grāmatās; 790. Un tikai lai sniegtu jums mājienu, kur mēs virzāmies nākamajās divās svētdienās vakaros, šovakar mēs skatīsimies uz 3:14-16, un nākamajā svētdienas vakarā, ja Tas Kungs ļaus, mēs skatīsimies uz to, ko sauc [[BVRJāņa 3:16] - vienu no manām iecienītākajām Bībeles vietām. Tātad es domāju par šīm vietām jau kādu laiku, un šovakar mēs iesim 3. nodaļā, 14.-16. versēs; 790. lappuse.

Lūdzamies, un tad mēs dzirdēsim Dieva Vārdu.

Mūsu Tēvs, tas, ko mēs tikko dziedājām, ir mūsu lielā cerība šovakar – ka Jēzus, kurš reiz tika pacelts pirms vairāk nekā 2000 gadiem, šovakar tiks pacelts kā augstais, augšāmcēlies Pestītājs, kurš ir vienīgā cerība mums, bojātajiem grēciniekiem. Lai tas, kurš runā, samazinās, lai Kristus varētu palielināties un piepildīt visu. Mēs lūdzam Svētā Gara spēku, lai padarītu Vārdu reālu un dzīvu, un asāku nekā jebkurš abpusējs zobens, un mēs lūdzam to visu Jēzus vārdā, āmen.

Cefānijas 3, sākot ar 14. versu. Šis ir Dieva Vārds:

Daļai Ciānas, dziedi skaļi! Izraēls, kliedz! Priecājies un līksmojies ar visu savu sirdi, meita Jeruzālemes! Tas Kungs ir noņēmis pret tevi izteiktos spriedumus; Viņš ir aizvadījis tavus ienaidniekus. Israēla Ķēniņš, Tas Kungs, ir tavā vidū; tev vairs nekad nebūs jābaidās no ļauna. Tajā dienā tiks teikts Jeruzālemei: "Nebaidies, Ciāna; nē, lai tavas rokas nekļūst vājas."

Zāle vīst, ziedi nokrīt, bet dzīvojošā Dieva Vārds stāvēs mūžīgi un mūžīgi, āmen.

Lielākā aviokompānija ir Southwest Airlines, un mums vairs nav viņu šeit, es uzzināju tieši tad, kad mēs pārcēlāmies šurp! Tā bija mūsu glābšanas riņķis, lai atgrieztos no ārvalsts Pennsilvānijas uz Dienvidkarolīnu, kad es biju Westminsterā. Un viņiem bija šī reklāmas kampaņa pirms dažiem gadiem, kas bija viena no labākajām, ko esmu redzējis, un reklāmas kampaņas sauklis bija: “Vai vēlaties aizbēgt?” Un bija šī viena reklāma, kurā jūs redzējāt šo vīrieti un šo sievieti, kas sēdēja kādā korporatīvā valdes zālē, acīmredzot, izpilddirektoru tipi, un viņi abi skatījās taisni uz priekšu, un viņš nervozi apskatījās apkārt un teica: “Zini, es gribēju tev to pateikt jau sen, bet man vienmēr ir bijušas jūtas pret tevi.” Un viņa kļuva ļoti satraukta un paskatījās uz viņu, un satvēra viņa roku, un teica: “Arī es!” Un viņš izskatījās pārsteigts un pagriezās, un jūs redzat viņam ausī ievietotu klausuli, un viņš teica: “Pagaidi tikai sekundi. Kas tas bija?” Un jūs redzat viņas seju, un viņa saka: “O ne!” Un sauklis parādās: “Vai vēlaties aizbēgt?”

Vainas apziņa pret kaunu

Un kadēļ es šonedēļ par to domāju, ir brīži mūsu dzīvē, kad mēs vēlamies, lai mums būtu tāda iespēja, vai ne? Kur mēs varētu vienkārši aiziet no visa, kas mums traucē – apstākļiem, cilvēkiem, jebkam citam. Vairāk nekā jebkas cits, es domāju, ka mēs vēlamies aiziet no atmiņām un mūsu pagātnes fragmentiem, kas mums rada kaunu. Un mums ir jānošķir sākumā starp vainu un kaunu. Kauna pētniece Brene Brown – ja jūs neesat par viņu dzirdējuši, tas ir labi. Ja jums ir iespēja, viņa ir izveidojusi runu, kurai TED ir 30 miljoni skatījumu par “The Power of Vulnerability and Shame” (“Ietejamības un kauna spēks”). Tas ir vērts noskatīties. Viņa ir daudz rakstījusi par šo tēmu un viņa atšķir starp vainu un kaunu šādi. Viņa saka: "Vaina ir kļūdīties, neveicot kaut ko saskaņā ar standartu un izjūtot pareizu psiholoģisku vainu par to – pareizu psiholoģisku diskomfortu par to, ko jūs esat pārkāpuši." Un kā kristieši, es nedomāju, ka viņa ir, bet kā kristieši, mēs varam piekrist tam. Kad mēs neizpildām Dieva likumu, mums vajadzētu justies vainīgiem.

Kauns ir atšķirīgs. Viņa saka: "Kauns ir intensīva sajūta, ka esi bezvērtīgs un necienīgs mīlestības." Mēs varam to izteikt trīs vārdos. Kauns mums saka: "Jūs neiederaties." Vaina ir vairāk privāta. Kauns, kā viens autors to izteica, "ir liecinieki." Tas ir publisks fenomens. Tas ir kaut kas, ko mēs esam sabojājuši un izgāzuši citu priekšā un tas ir sāpīgs atmiņas. Tas mums rada diskomfortu, kad mēs par to domājam. Un ir dažādi kauna veidi, vai ne? Un ir kauns, kas ir īsts – kauns, ko mums vajadzētu just Dieva priekšā par Viņa standartu pārkāpšanu. Bet tad ir kauns, kas nevajadzētu būt. Lietas, kas mums ir darītas – ļaunprātība, citas lietas kā tā. Vai situācijas, kurās mēs esam bijuši, kur pārvaldnieks mums ir teicis: "Jūs neiederaties."

Un pravietis Cēfānija šovakar runās ar mums par kauna beigām. Un ļaujiet man ātri noteikt jums kontekstu. Cēfānija ir viens no divpadsmit mazajiem praviešiem. Tagad šis nosaukums ir nedaudz maldinošs. Tas nav tāpēc, ka tie ir mazāk nozīmīgi Dieva vārdā vai tie nav tikpat svarīgi kā citas Dieva vārda daļas. Tie tiek saukti par mazajiem praviešiem vienkārši tāpēc, ka viņu grāmatas Vecajā Derībā ir tik īsas. Tātad jums ir lielie pravieši – Jesaja, Jeremija, Ezekiels un Daniels. Un tad jums ir šie divpadsmit mazo pravieši un Cēfānija ir viens no tiem. Viņš raksta apmēram 640 gadus pirms Jēzus dzimšanas, lielā Vecās Derības reformējošā ķēniņa Josijas valdīšanas laikā. Ja jūs atgriežaties pie Ķēniņu grāmatas un lasāt par Josiju, viņš ir tas, kurš atgriež pielūgsmi Israēlā. Viņš veic daudz reformējoša darba Israēlā tajā laikā.

Tagad viens no Cēfānijas grāmatas unikālajiem aspektiem ir tas, ka viņš sāk savu pravietojumu ar, iespējams, viskosmiskāko tiesas ainu visur Vecajā Derībā. Ko es domāju ar kosmisko tiesas ainu, tas nav tāds kā daži pravieši, kur Dievs saka: “Skaties, Es nāku jūs tiesāt, Israēl, par visu jūsu elku pielūgsmi un visu jūsu grēku un visiem veidiem, kā jūs esat atkāpušies no Mani.” Viņš to dara, bet tas sākas ar kosmisko tiesu. Ikviens ir iesaistīts šajā lietā. Neviens netiek vaļā. Tātad šai grāmatai ir daudz sliktu ziņu, līdz mēs nonākam šajā nodaļā. Un sava veida pārvaldošā vieta, kas patiešām nosaka visu, kas seko, ir 11. pants. “Tajā dienā jūs nebūsiet kaunināti.” Un mēs redzēsim, ka “Tajā dienā” frāze atkal parādās mūsu tekstā šovakar. Un tā, ko Dievs sola darīt šeit, ir tas, ka Viņš saka: “Es noņemu visu jūsu kaunu” – šajā gadījumā, pareizu kaunu – “Es noņemu visu to un jūs svētīšu kā nekad neiedomājāties.” Tas ir tas, kur mēs dosimies nākamnedēļ.

Tātad šeit ir galvenais punkts, ko Cēfanija cenšas pateikt. Kauns beidzas, kad mēs pielūdzam Dievu bez jebkādas rezervēšanas par to, ko Viņš ir darījis, izpildot nekādu tiesu pār mums, lai mums nebūtu bailes Viņa klātbūtnē. Kauns beidzas, kad mēs pielūdzam Dievu bez jebkādas rezervēšanas par to, ko Viņš ir darījis, izpildot nekādu tiesu pār mums, lai mums nebūtu bailes Viņa klātbūtnē. Un tie "nē" veidos mūsu trīs virsrakstus. Tātad 14. versā - Nekādas Rezerves. 15. versā - Nekādas Tiesas. Un 16. versā - Nekādas Bailes.

Nekādas Rezerves

Skaties ar mani atkal uz 14. versu - Nekādas Rezerves. "Saki skaļi, Ciānas meita! Kliedzi, Israēls! Priecājies un līksmo ar visu savu sirdi, Jeruzalemes meita!" Kā es minēju tieši pirms šī, mēs neesam dzirdējuši neko, kā tikai sliktas ziņas, un tad jums šis pants tiek iemests tieši visu šo vidū. Un šis pants nāk kā sava veida pārsteigums. "Kliedzi; priecājies" - valoda, kas pārsniedz parastu, ko mēs varētu pat nosaukt par presbiteriāņu stila pielūdzību. Mums ir grūti domāt par šādu pielūdzību. Tagad ir tik daudz, ko es mīlu par mūsu tradīciju reformātu teoloģijas un pielūdzības ziņā, bet ja mēs esam godīgi ar sevi, mēs nedarām prieka lietu ļoti labi. Vai arī mēs? Jo redziet, es biju ar jums futbola spēlēs un tas man atgādina par futbola spēlēm ar saviem draugiem mājās, kur man bija fraternitātes brālis koledžā, kurš bija vismaigākais cilvēks, un jūs viņu ievietojat sestdienas rītā Viljams-Brice stadionā Dienvidkarolīnā un viņš pārvēršas par zvēru! Viņš varēja kliegt un dejot un aplaudēt un celt savu balsi kā neviens bizness!

Kā saistīties ar Dievu

Un mans galvenais punkts ir šāds. Kad mēs skatāmies sporta notikumus un mūsu komanda uzvar – man nav jāstāsta, kā tas izskatījās, kad Ole Miss pārspēja Alabama, vai, šeit ir vienlīdzīgas iespējas, vai kad State pārspēja Ole Miss šogad. Es redzēju daudz prieka no abām pusēm. Un kad tas notiek, mēs visi zaudējam savaldību. Mēs zaudējam savu pieklājības izjūtu, kad mūsu komanda uzvar. Un tas ir tas, ko pravietis šeit norāda. Pravietis saka, ka kad tas notiek, kad mēs saprotam, ko Dievs dara, kad tas mums kļūst skaidrs, rezultāts ir šāds – visaptverošs prieks; dziedāšana; prieks par to, ko Dievs ir darījis. Un šeit ir jautājums. Kas mūsu dzīvē šobrīd rada mums prieku? Par ko mēs esam laimīgi? Un Dievs saka: “Viens no lietām, ko Es daru, ir ņemt šos priekus, kurus jūs izjūtat,” kuri ir labi un brīnišķīgi un nav nekā slikta, ja jūs aizrautīgi atbalstāt sporta komandu, bet Viņš saka, ka tie norāda uz lielāku realitāti. “Tā Es gribu, lai jūs atbildētu Man. Tā Es gribu, lai jūs attiecāties ar Mani.” Tas ir tas, ko Dievs viņiem saka. “Es gribu, lai jums ir tāds prieks par to, ko Es daru jūsu dzīvē.”

Un ievērojiet, kad Dievs pavēl viņiem to darīt. Tas nav tad, kad viss norit labi. Tie visi ir solījumi par to, ko Dievs darīs. Tie visi ir lietas, kas ir nākotnē. Tie vēl nav notikuši. Un tāpēc Dievs saka: „Kamēr jūs gaidāt, vidū visa, kas drūp, Israēls, priecājieties!” Vai tas nav pretintuitīvs vai kā? Un šādi Viņš saka mums. Viņš saka: „Kas jums rada vislielāko kaunu? Vai tas ir kaut kas no jūsu pagātnes? Vai tas ir kaut kas, ko jūs teicāt vakariņu ballītē? Vai tas ir veids, kā jūs izturējāties, kad bijāt ārpus pilsētas un tur bija liecinieki? Kas jums rada vislielāko kaunu?” Israēlam tas bija viņa atstāšana no Dieva. Viņi atstāja Viņu. Viņi aizgāja un teica: „Mēs iesim pēc elkiem.” Un Dievs saka: „Es vēl neesmu ar jums galā. Un vidū tam, kā Es nodarbojos ar jūsu kaunu” – un mēs par to runāsim šeit pēc brīža – Viņš saka: „Kamēr jūs gaidāt, priecājieties.” Jūs un Es varam izbaudīt prieku, kur mēs esam tieši tagad, šovakar. Tas ir brīnišķīgs solījums. Tātad mēs redzam pirmajā vietā, ka Dievs aicina mūs mīlēt Viņu un pielūgt Viņu un baudīt Viņu bez ierobežojumiem. Bez ierobežojumiem. Bez ierobežojumiem prieks par Dievu.

Nē Tiesājums

Otrkārt, aplūkojiet 15. pantu pie Sprieduma. „Kungs ir noņēmis pret tevi izteiktos spriedumus; Viņš ir aizvadījis tavus ienaidniekus. Israēla Ķēniņš, Kungs, ir tavā vidū; tev vairs nekad nebūs jābaidās no ļauna.” Kāpēc mums priecāties? Pravietis saka: „Jo Esmu noņēmis iekšējos spriedumus pret tevi un ārējos šķēršļus baudīt Man.” Vai jūs redzējāt šo valodu? „Kungs ir noņēmis pret tevi izteiktos spriedumus.” Redzi, tas ir mūsu iekšējais vainas un kauna apziņa, kas visiem mums ir. Mēs zinām, intuitīvi būdami radīti pēc Dieva attēla, ka mēs neesam tur, kur mums vajadzētu būt ar Viņu, ārpus Jēzus. Visiem mums ir šāda dziļi iesakņojusies trauksme. Mēs cenšamies to maskēt dažādos veidos. Mēs īsti nezinām, ko ar to darīt, līdz Dievs atver mūsu acis. Mēs zinām, ka mēs neesam svēti. Mēs zinām, ka mums vajadzētu kaunēties Dieva priekšā. Mēs to jūtam. Un Dievs saka: „Es to noņemšu.”

Un tad Viņš pāriet pie ārējiem cēloņiem. Viņš saka: „Es noņemšu visus tavus ienaidniekus. Jebkāds drauds tev, Israēl, Es noņemšu.” Tagad padomājiet par to saistībā ar kaunu. Cilvēki, kas mūsu dzīvē ir izraisījuši kaunu, var būt mūsu ienaidnieki un var nebūt. Tomēr doma ir tāda pati. Ko Dievs šeit sola, ir noņemt visu ārējo, kas mums var izraisīt kaunu. Citiem vārdiem sakot, solījums ir tāds, ka vairs nebūs liecinieku, jo vairs nebūs iemesla kaunam. Tas ir tas, ko Dievs dara, jo kauns būtībā ir realitāte, ko rada citi.

Īsts miers

Un kad Dievs saka mums šīs lietas, Viņš lūdz mums pārdomāt faktu, ka visi mēs šo draudu dēļ – vai tie nāk no citiem, no ienaidniekiem, no kauninātājiem, vai kas cits – Viņš saka, ka tas mūs ved pie hroniskas raizēm. Vai mēs nerūpējamies ļoti? Vai kauns neliek mums rūpēties? Varbūt jūs bijāt kaunināti jau agrā bērnībā un visu mūžu esat brīnījušies: „Vai es jebkad būšu pieņemts? Vai es jebkad kļūšu par komandas daļu? Vai es jebkad būšu pietiekami labs?” Un tas atkal noved pie trauksmes. Mēs rūpējamies par savu drošību. „Vai es būšu fiziski vai emocionāli ievainots kāda cilvēka dēļ? Kas notiks?” Rūpes, rūpes, rūpes. Un šeit ir tas, ko Dievs saka. Viņš saka, ka jūs varat iegūt īstu mieru, īstu prieku, ko visi meklē un tik maz atrod. Viņš saka, ka tas ir pieejams, uz pieprasījumu, šovakar.

Un ievērojiet, kā Viņš to tur liek. Viņš saka: „Jūs nekad vairs nebaidīsieties no ļauna.” Vai jūs baidāties no ļauna? Es baidos. Es nezinu, kas tas ir. Es atradu, ka kļūstu arvien vairāk nemierīgs, jo mani bērni kļūst vecāki. Jūs esat vecāki daudz ilgāk nekā es; jūs varat man pateikt, kā ar to rīkoties! Bet jo vecāki mani bērni kļūst, jo vairāk es atradu, ka baidos no visa ļaunuma pasaulē un rūpējos par viņiem. Un jā, es nožēloju grēkus un lūdzu Kungu par palīdzību, bet tas ir ar mani, kad es rīta stundās mostos. Un tas ir tas, ko Dievs saka mums. Lielais solījums ir nekad vairs nebaidīties no ļauna. Mēs varam pārstāt rūpēties un pārstāt būt nobijušies un izjust Dieva mieru. Mēs atgriezīsimies pie tā arī beigās.

Tad ievērojiet, ko Dievs tur saka. Viņš saka: “Izraēlas ķēniņš, Tas Kungs, ir jūsu vidū.” Tā bija lielā Izraēlas cerība, vai ne? Ja jūs lasāt atpakaļ caur Veco Derību, jūs sākat lasīt no Ģenēzes – kā rodas cilvēku rase, un tad tā sašaurinās līdz Ābrahāmam un tad Dievs sauc šo tautu ārā un tad tie tiek paverdzināti. Un tad Viņš izved viņus no verdzības un tie dzīvo ārpus Ēģiptes saitēm. Un ko tie sāk teikt? “Mēs gribam ķēniņu kā tautas mums apkārt!” Un Dievs saka: “Nē, jūs to nedrīkst darīt, jo šis ķēniņš paverdzinās jūsu dēlus un tas slikti beigsies ar jums. Un kāpēc jūs gribat ķēniņu, kad Es esmu jūsu Ķēniņš?” Un tomēr tie iet: “Nē, nē, dodiet mums ķēniņu!” Un tā Viņš viņiem dod ķēniņu. Un šeit mēs esam, apmēram četri vai pieci simti gadu pēc tam, kad Izraēla iegūst ķēniņu, un redzēsim, kā tie tiek galā. Ķēniestība ir sadalīta starp ziemeļiem un dienvidiem; bijuši vairāki sacelšanās un dumpji. Pat vīrs pēc Dieva sirds savā veidā izgāzās tik lieliski, ka Dievs nolādēja viņa nama pārējo daļu un viņa bērnus viņa pēcnācējos par viņa laulību pārkāpšanu un slepkavību! Tas neizskatās labi Izraēlai! Un tā šis solījums ir: “Es nāku pie jums. Es būšu jūsu Ķēniņš, kā vienmēr biju solījis.”

Šie Nav Tikai Vārdi

Tas man atgādina stāstu, ko es nesen izlasīju par sievieti, kura bija precējusies, viņai bija pāris bērnu un, pēc visiem rēķiniem, lieliska laulība. Un kādu dienu viņa vienkārši aizgāja. Viņa teica: “Es vairs nevaru to darīt,” un aizgāja. Viņas vīrs bija iznīcināts un viņš turpināja viņai zvanīt ar bērniem pa tālruni un teica: “Vienkārši runā ar viņiem.” Un viņa vienkārši aizrāva klausuli. Tāpēc beidzot viņš spēja viņu izsekot un atrast, kur viņa bija, un ar lielām izmaksām sev - finansiāli, emocionāli, fiziski, viss pārējais - viņš atrada viņu un nāca pie viņas un teica: “Es tevi mīlu. Lūdzu, atgriezies!” Un viņa sabruka viņa rokās. Un viņš teica: “Mēs tev zvanījām. Mēs rakstījām vēstules. Kāpēc neviens no tā nebija ietekmīgs?” Viņa teica: “Pirms tā bija tikai vārdi. Tad tu nāki.”

Un tas ir tas, ko Israēls šeit tiek solīts. Tie nav tikai vārdi. “Kungs, jūsu Ķēniņš, nāks jūsu vidū.” Un Israēla ilgošanās pēc ķēniņa ir mūsu ilgošanās, vai ne? Mēs dzīvojam salauztā, sadrumstalotā, atvienotā laikmetā. Vai nav fascinējoši, ka ar visām mūsu saziņas iespējām starp viedtālruņiem, datoriem un iPad, mēs esam visvairāk atvienotā attiecību laikmets, kāds jebkad ir bijis. Un mēs ilgojamies, ka kāds mums pateiks, kur iet, kā tur nokļūt, kā tas izskatās, kad mēs tur nokļūstam. Mēs ilgojamies pēc ķēniņa. Mēs ilgojamies, ka kāds mums pateiks, ko darīt, bet grēka dēļ tajā pašā laikā mēs nevēlamies, lai kāds mums saka, ko darīt. Mēs dziļi neuzticamies autoritātēm mūsu dienās un laikmetā, dažreiz pamatoti. Jūs varat būt cietuši no kāda, kam bija vara pār jums. Jūs varat būt cietuši no kāda, kam bija autoritātes pozīcija. Tas ir īsts. Bet mūsu sirdīs mēs visi nosodām autoritātes pār mums. Un Dievs saka: “Es esmu Ķēniņš, kam jūs varat uzticēties. Es nāku pie jums. Es neesmu kā citas autoritātes. Es jūs neapmelošu. Es esmu Tas, kas nāk pie kaunīgiem cilvēkiem, lai ejot ar viņiem.”

Nav bailes

Un tas noved pie mūsu pēdējās pantas šeit, 16. pants. Bez bailēm – mūsu trešā sadaļa. “Tajā dienā tiks teikts Jeruzālei: ‘Nebīsties, Ciāns; lai tavas rokas nenekļūst vājas.’” Kas ir “tā diena”? Mēs lasām par to visu laiku Vecajā Derībā, “tajā dienā; tajā dienā.” Es domāju, ka šeit tas ir konkrēti saistīts. Padomājiet par to šādi. Ja jūs stāvat un skatāties uz kalniem no sāna, tie izskatās kā virsotnes šādi – augšā un lejā. Ja jūs stāvat uz kāda no tiem, tie visi izskatās kā viena kalna virsotne. Tā ir kā Zaharja skatās uz Jēzus atnākšanu nākotnē. Tātad Jēzus atnākšana ir kā tā pirmā kalna virsotne tuvākajā attālumā; Jēzus pirmā atnākšana. Jēzus otrā atnākšana ir kā tā kalna virsotne tālumā. Un viņš abus tos savieno, skatoties uz laiku gaitām. Un viņš saka: “Ir diena, kad tas viss beigsies” un šī diena sākās Jēzus pirmajā atnākšanā. Viņš iesāka valstību. Viņš atnesa Dievu tuvumā. Viņš nāca pie mums. Tas vairs nebija tikai vārdi; tā bija klātbūtne. Tas bija Jēzus, kurš ir Dievs ar mums. Un tad tas skatās uz priekšu uz to dienu, kuru mēs visi gaidām šeit. Tā diena, kad viss, kas tagad ir solījuma formā, kļūs par realitāti. Kad ticība tiks mainīta uz redzējumu un mēs ar savām acīm redzēsim visu, ko pravietis mums rāda tagad attēlos un ēnās. Tā lielā diena, kad viss, kas liek mums būt atšķirtiem no Dieva, kaunēties Viņa klātbūtnē, kaunēties citu cilvēku priekšā, būs pazudis, pazudis, pazudis. Viņš saka: “Tajā dienā tiks teikts: ‘Nebīsties.’”

Nedrīkst zaudēt drosmi

Un ievērojiet, kā viņš to saka: “Nekļūstiet jūsu rokas vājas.” Kāds komentētājs to skaidro šādi. Viņš saka: “Rokas, kas kļūst ļengas, raksturo Rakstos izmisību pār apstākļiem, kas cilvēku padara nespējīgu funkcionēt.” Izmisība pār apstākļiem, kas cilvēku padara nespējīgu funkcionēt. Vai jūs kādreiz esat jutušies tā? Vai jūs kādreiz esat skatījies uz savu dzīvi, iespējams, skatījies uz kaunu savā dzīvē, un teicis: “Es pat nezinu, vai vēlos šodien izkāpt no gultas”? Dievs zina par to. Viņš saka, ka tas ir tas, ko nozīmē vājas rokas. Un Viņš saka: “Nekļūstiet jūsu rokas vājas.” Kāpēc? Tāpēc, ko Viņš darīs tajā dienā. Vai jūs zināt, kāds bija Jēzus iecienītākais “Nesaki”? Mēs varētu domāt par daudzām lietām. Es domāju, ka dažreiz mēs to ļoti kļūdaini iztēlojamies, kad domājam par Jēzu kā par sava veida dzīvesprieka nogalinātāju, kurš vienmēr un visur teica: “Nesaki”. Viņš teica daudz ko par to. Bet Viņa iecienītākais “Nesaki” bija: “Nebaidieties. Nebaidies.” Tas, ko Viņš teica nedarīt vairāk nekā jebko citu, šīs vietas izpildījumā. Un Dievs saka: “Kad nāk izmisība, kad jūs nejūtaties kā celties, kad esat sagrauti savos apstākļos,” Viņš saka: “Nedzimstiet izmisībā. Ir diena, kas nāk, kad vairs nebūs izmisības. Domājiet par to. Dzīvojiet no tā.” Mēs atgriezīsimies pie tā pēc brīža.

Tātad ko tas nozīmē? Es teicu, ka mēs uz visu to atgriezīsimies pēc brīža. Šis ir tas brīdis. Ko tas viss nozīmē? Kā mēs redzam Jēzu šeit? Es domāju, ka ir tik daudz veidu. To, ko mēs nevaram palaist garām, ir tas, ka Dievs ir izpildījis Savu solījumu mums šeit Kristus atnākšanā. Mēs varam sākt koncentrēties uz Viņu, nevis uz stāstu un naratīvu, ko kauns mums stāsta. Mēs varam sākt koncentrēties uz Viņa dzīvi, Viņa pilnīgo dzīvi. Viņa dzīvi, kas galu galā noveda Viņu pie krusta, bet dzīvi, pilnu mīlestības, līdzjūtības, pacietības un maiguma pret tādu cilvēku kā mēs, kuriem ir kauns. Ja jūs brīnāties, vai kāds saprot jūsu kaunu, tas ir Viņš. Un ja jūs brīnāties, vai Dievs mīl jūs, ja jūs jūtaties bezvērtīgi, ja jūs jūtaties, ka nepiederat, Jēzus saka: "Jūs piederat. Jūs piederat Man. Es esmu nācis jūsu dēļ." Viņš nāk pie mums, un tad Jēzus ir tas, kurš konkrētāk noņem mūsu bailes. Kā Dievs varēja dot šīs solījumus? “Jūs nekad, nekad vairs nebūsiet bailīgi." Jo tas, ko mums visvairāk jābaidās, Jēzus ir uzņēmies mūsu vietā. Viņš ir mūsu vidū kārtējo reizi solītais Karalis, vai ne? Viņš ir visu karaliņu Karalis un kungu Kungs. Viņš dzimis kā jūdu Karalis. Pat ķēniņš Herods dzirdēja par to, pagānu valdnieks. Bet Viņš ir Karalis, kurš parādās un neizskatās kā citi karaļi. Viņš ir Karalis, kurš parādās vājumā, ciešanā, un galu galā Viņš mirst kails un kauns.

Kāpēc? Jo kopš pirmā pāra dārzā bija kails un kauns, visi mēs jūtam šo kaunu. Mēs visi esam izraisījuši šo kaunu kāda cita dzīvē. Un bija vajadzīgs otrais un lielākais Ādams, Jēzus, lai ieietu mūsu kaunā, uzņemtu mūsu kailumu, kā tas bija, un mirtu uz tā krusta, lai “iznestu mūsu kaunu un izsmieklu”. Tāpēc mums nevar būt bail. Lielākā bail, kādu mums jebkad vajadzētu būt, ir bailes no Dieva tiesas, ko visi mēs pelnīti pelnām, ko Israēls pelnīti pelnīja. Un kad Dievs sola: “Es izveidošu veidu, kā šī bail jums nekad vairs nebūs,” tas tiek izpildīts Kristū, Viņa pirmajā atnākšanā.

Kauns nedzimst viegli, vai ne? Jūs to nevarat vienkārši novērst. Mēs nevaram vienkārši domāt laimīgas domas. Mēs zinām, ka kāds ir ar mums vidū. Un vēlreiz, tas atgriežas pie Jēzus. Viņš priecājas sveikt cilvēkus ar lielu kaunu. Pareizu vai nepareizu kaunu. Viņš priecājas sveikt elku pielūdzējus, paštaisnus cilvēkus; cilvēkus, kuri to darīja atkal un atkal un atkal un turpina darīt. Viņš saka: “Nāciet pie Man. Es esmu tas, kurš sveic tādus cilvēkus. Jūs neesat vieni un nekad nebūsiet.” Tāpēc mēs nekad vairs nevaram būt nobijušies.

Nekad Vairs Nav Jāliekulis

Šis ir viens no veidiem, kā mēs varam cīnīties ar kaunu un raizēm, kad mēs saprotam, ka Jēzus noņem visu baili mūsu dzīvēs. Un kad Viņš to dara, Viņš mūs pārvērš par cilvēkiem, ap kuriem citiem cilvēkiem nav jābaidās. Tā ir viena no problēmām, ar kurām mēs cīnāmies kā kristieši baznīcā, vai ne? Mēs daudz liekamies. Un problēma ar liekulību ir tā, ka jūs kļūstat tajā labs. Bet Dievs zina mūsu sirdis, vai ne? Un Viņš saka: "Jums vairs nav jāliekulis." Nevienam šeit nav jābaidās atklāt pārējiem, ka jūs to darījāt. Labi? Mēs visi to darījām. Katru nedēļu! Visu laiku! Un katru reizi, kad es to daru, katru reizi, kad es to redzu kāda cita dzīvē kā mācītājs, man atgādina par Viņa žēlastības lielumu un Viņa pacietību pret grēciniekiem un neveiksmīgajiem, kā visi, kas skatās uz mani un kā vīrietis, kas stāv runājot jūsu priekšā. Mēs visi, mēs visi, mēs visi to darījām. Un Dievs saka: "Es savējam Dēlu nosodīju kaunā jūsu vietā, lai jums nekad nebūtu jāseko tam." Un kad mēs to saprotam, kad tas dziļi iesakņojas mūsu sirdīs, mēs kļūstam par cilvēkiem, ap kuriem citiem nav jābaidās. Un tas ir kauna nāve, kad mums ir šāda kultūra.

Tātad kā Jēzus mūsu vidū izbeidz mūsu kaunu? Kauns pār mums īsteno varu, vai ne? Tas ir briesmīgi. Padomājiet par to šādi. Cik daudz lietu jūs šonedēļ darījāt, kas bija motivētas ar kaunu? Jums bija pagātnes atmiņa un tā ietekmēja jūsu lēmumu. Jūs teicāt: „Es to nedarīšu, jo atceros, kā tas jūtās, un es darīšu to citādi, jo nevēlos atgriezties pie tā brīža.” Tas pār mums īsteno varu, un mēs dzīvojam dziļi frustrēti, nemierīgi dzīves. Un ko Jēzus dara, ir tas, ka Viņš nāk un saka: „Es esmu Tas, kas šo dienu ieved tagadnē.” Kā kauns mirs mūsu dzīvēs? Kad mēs arvien vairāk un vairāk saprotam, ka Kristus augšāmcelšanās bija tikai pirmais epizode no viena notikuma. Sekojiet man šeit. Kristus augšāmcelšanās bija pirmā epizode no viena notikuma, viena pasauli satriecoša, pasauli mainoša notikuma, kura vidū mēs dzīvojam. Un tāpēc, kad Viņš atnāks un mēs būsim augšāmcelti no mirušajiem, tā būs tikai otrā epizode no tā notikuma, kas sākās Kalvārijā pirms 2000 gadiem. Un dzīvojot, gaidot to, tas ir tas, ko Pāvils domāja, kad teica: „Mūsu ārējais cilvēks iznīkst, bet mūsu iekšējais cilvēks tiek atjaunots dienu no dienas.” Ar ko? Ar Svētā Gara augšāmcelšanās spēku.

Tātad, ko Jēzus dara, lai izbeigtu mūsu kaunu? Viņš saka: “Jūs esat augšāmcēlies ar Mani! Jūs neesat vairs tāds, kāds bijāt. Jūs nedefinējat ar to, kāds ir jūsu pagātnes kauns. Jūs tagad esat definēts kā kāds, kurš atrodas Viņā un no kurienes izplūst augšāmcelšanās dzīve, kuru kādu dienu viss kosmos redzēs.” Kristus augšāmcelšanās spēks nav tikai brīnums, ko mēs svinam Lieldienās. Tā ir ikdienas realitāte, kuru mums ir jāpieņem ticībā, lai dzīvotu Kristus dēļ un nogalinātu visu, kas mums atņem prieku no Viņa. Ļoti vienkārši sakot, jo sludinātāji mīl vairot vārdus, dzīvojiet no nākotnes tagadnē. Tas ir viens no galvenajiem veidiem, kā Jēzus tiks galā ar jūsu kaunu. Viņš saka: “Es esmu noteicis jūs nākotnē kā augšāmcēlušos būtni” un tā ir tagadne realitāte ticībā un Svētā Gara spēkā, lai jūs varētu mainīties un es varu mainīties. Tur mēs dzīvojam. Tā ir stāsts, ko Jēzus mums stāsta. īstais stāsts.

Cits stāsts ir jāsāk

Un tāds ir jautājums mums visiem šonedēļ. Kam mēs klausīsimies? Kaunam no pagātnes, citām balsīm, kas stāsta mums vienu stāstu, vai Dievam, Jēzum, kas stāsta mums citu stāstu? Kam mēs klausīsimies? Tas, kam mēs klausīsimies, nosaka, kā mēs dzīvosim. Tas man atgādina ainu no vienas no manām iecienītākajām lugām, "Les Miserables" Viktora Hugo. Tur ir šī pārsteidzošā aina, kur bijušais notiesātais, Žans Valžāns saņem piedošanu no bīskapa. Viņš bija nozadzis, bīskaps bija viņu uzņēmis, viņš nozog bīskapa sudrabu. Policija nāk un viņi ir gatavi aizvest Žanu Valžānu, bet bīskaps saka: "Nē, nē, nē. Es faktiski ļāvu viņam aizņemties." Un Valžāns jautā viņam: "Kāpēc?" Un viņš saka: "Es tev piedodu." Un Valžāns ir tik pārņemts ar bīskapa piedošanu, ka viņš dzied šo skaisto dziesmu: "Kas esmu darījis?" Un šīs dziesmas jēga ir tāda, ka viņš sāks jaunu dzīvi. Un pēdējās rindas šīs dziesmas aptver to, ko es domāju, ka Cēfānija mums šovakar mēģina pateikt. Tās skan šādi: "Es sniedzos, bet es krītu, un nakts tuvojas. Un es skatās tukšumā virpulim savas grēks. Es tagad izbēgšu no pasaules, no Žana Valžāna pasaules. Žans Valžāns tagad ir nekas, cits stāsts ir jāsāk."

Tā ir krusta vēsts. Mums visiem un mūsu kaunam, cits stāsts ir jāsāk. Un šeit ir labā ziņa. Tas ir sākies pirms 2000 gadiem. Mēs varam teikt ar Valžānu: "Tas vecais mēs tagad ir nekas, jo cits stāsts ir sākies Kristū." Šī stāsta beigas ir augšāmcelšanās - pagātnē un nākotnē. Un šī stāsta beigas, tāpēc, ir kauna beigas. Lūgsim. Zephaniah 3:17

Tēvs, šovakar mēs to tik ļoti izjūtam. Mēs izjūtam savu kaunu un mums vajag citu stāstu, kas to aizstātu. Un mēs priecājamies, ka klausoties Tavā Vārdā, mēs nedzirdam kāda senā tuvu Austrumu mistiķa pārdomas. Mēs dzirdam Tavas vārdus, kas mūs ir pārveidojuši, devuši mums jaunu dzīvi, un tāpēc devuši mums īstu stāstu, pēc kura mēs varam dzīvot visu savu dzīvi. Padari to mūsu dzīvē šonedēļ, mēs lūdzam, Jēzus vārdā, āmen.