Lielākā mīlestības dziesma

Autors Gabe Fluhrer

Kamēr jūs sēžat, lūdzu, ņemiet savas Bībeles un kopā ar mani griezieties pie Cefānijas grāmatas. Tā atrodas Vecajā Derībā. Ja jūs to meklējat, tas ir labi. Tā ir ļoti īsa grāmata. Ja jūs lietojat baznīcas Bībeli, tā atrodas 790. lappusē; 7-9-0. Un mēs šovakar studēsim Cefānijas 3. nodaļas 17. pantu. Pirms mēs dzirdam Dieva Vārdu, lūdzu, iesim pie Viņa lūgšanā.

Līdz pat vecumam, mūsu lielais Dievs, Tu esi solījis mums, ka Tavi ļaudis pierādīs Tavējo suverēno, mūžīgo, nemainīgo mīlestību. Stāvot uz šo visbrīnišķīgāko vārdu sliekšņa, ko mēs šovakar dzirdēsim, mēs lūdzam, lai tie nosēžas mūsu sirdīs, lai tie maina mūsu skatījumu uz Tevi un pasauli, un lai Svētais Gars padara tos dzīvus mums, lai mēs varētu redzēt Jēzu. Un mēs lūdzam to visu Viņa varenajā vārdā. Āmen.

Cefānijas 3, 17. pants. Šis ir Dieva svētais, iedvesmotais un tādēļ nekļūdīgais Vārds:

“Kungs, tavs Dievs, ir tavā vidū, spēcīgs, kas glābs; Viņš priecāsies par tevi ar prieku; Viņš nomierinās tevi ar Savu mīlestību; Viņš priecāsies par tevi ar skaļu dziedāšanu.”

Zāle vīst, ziedi nokrīt, bet dzīvo Dieva Vārds stāvēs mūžīgi un mūžīgi.

Daži gadi atpakaļ labākais Brodvejas mūzikls bija mūzikls ar nosaukumu "Gaisma laukumā", kas stāstīja par – man jāiegūst šie vārdi pareizi – Fabrizio Naccarelli, itāļu kaklasaites pārdevējs, kurš iemīlēja skaisto Clara Johnson, amerikānieti, kas atvaļinājumā Itālijā. Un šajā mūziklā ir aina, kur viņi dzied šo mīlas dziesmu ar nosaukumu "Say it Somehow". Un mīlas dziesmas kulminācija ir tā, ka viņi īsti nevar izteikties vārdos, tāpēc viņi vienkārši dzied vārdu "Ah!". Un tas ir priecīgs un tas ir uzvarošs, un viņi priecājas viens par otru šādā veidā. Un New York Times recenzija, ko rakstīja viens no lielajiem teātra kritiķiem, Stephen Holden, un pārskata nosaukums teica visu – "Mīlas dziesmas, kas runā, kad vārdi neizdodas". "Mīlas dziesmas, kas runā, kad vārdi neizdodas".

Šķērslis starp Dievu un Mūs

Un jūs redzat, kad mēs šovakar nākam pie Cēfonijas 3, mēs atrodamies tajā pašā stāvoklī kā šie divi mīlētāji dziesmā. Starp Dievu un mums pastāv valodas barjera. Viņš ir svēts, bet mēs nē. Tāpat kā pastāvēja valodas barjera starp itāli un amerikāni, tāpat pastāv valodas barjera starp mums. Un tomēr mēs šovakar nonākam pie Bībeles pantiem, kas varētu dalīties ar The New York Times pārskata nosaukumu – “Mīlestības dziesmas, kas runā, kad vārdi neizdodas.” Cēfonijs. Šo grāmatu, manuprāt, var viegli apkopo. Pirmās dažas nodaļas, pirmās divas nodaļas drīzāk, ir universāls spriedums. Un tad ir pagrieziena punkts, kad Dievs sāk runāt par universālo pestīšanas darbu, ko Viņš darīs no katras cilts, tautas un valodas. Un grāmata noslēdzas ar šo pantu mums priekšā – 3. nodaļas 17. pants. Kāds komentētājs to ir pamatoti nosaucis par "Vecās Derības Jāņa 3:16." Tas ir gandrīz pārāk daudz, lai aptvertu. Mums tas jāpieiet ar bailēm un trīsas. Tas ir tik labs. Tas ir tik pārsteidzošs. Ir vārdi, īsti vārdi, ko mēs nevaram teikt, bet mēs mēģināsim šovakar. Un galvenais punkts ir ļoti vienkāršs. Kristū Dievs ir ar mums, lai priecātos par mums. Kristū Dievs ir ar mums, lai priecātos par mums. Un šīs būs mūsu divas sadaļas – Dievs ar mums un Dievs pār mums. Dievs ar mums un Dievs pār mums.

Dievs ar mums

Apskatieties vēlreiz pirmo daļu no 17. pantā. “Kungs, jūsu Dievs, ir jūsu vidū; spēcīgs, kas glābs.” No cilvēces krišanas brīža mēs esam bijuši atsvešināti no Dieva, mēs esam bijuši atsvešināti no sevis, mēs esam bijuši atsvešināti no šīs radības apkārt mums, mēs esam bijuši atsvešināti no visiem mūsu līdzcilvēkiem un mūsu brāļiem un māsām. Atsvešinātība ir tas, kas raksturo kritušo cilvēci. Un tomēr, atkal un atkal, Bībele ir stāsts par Dievu, kas meklē tos, kas ir atsvešināti no Viņa. Viņš vajā viņus neatlaidīgi, nenogurstoši, atkal un atkal neatkarīgi no tā, ko viņi dara; neatkarīgi no tā, cik tālu viņi krīt. Un tā Dieva mīlestības dziesma sākas ar Viņa vajāšanu mums, ar Viņa vēlmi vilināt atsvešinātās būtnes atpakaļ pie Viņa. Tas ir šokējoši. Mēs varam meklēt visās pasaules reliģijās, un kad mēs to darām, mēs varam atspēkot Zigmunda Freida. Tas bija Freids, galu galā, mūsdienu psiholoģijas dibinātājs, kurš teica, ka ticība Dievam ir tikai vēlmes piepildījums. Mēs projicējam savas labākās cerības Dievā, kas neeksistē. Problēma, kas ir Freidam, un katrai citai kritušai reliģijai, un katrai citai pasaules skatījumam ārpus kristietības, ir tā, ka neviens no mums nedomātu par Dievu kā par šo, draugi. Mēs nekad neesam, ārpus Rakstiem, citā pasaulē nav tāda Dieva, un mēs nekad nedarītu. Tas ir pārāk labi, lai būtu taisnība, vienā ziņā.

Viņš ir Dievs, Kas dzied

Tātad sākumā mēs saprotam, ka satiekam Dievu, kas ir pilnīgi atšķirīgs no tā, ko mēs gaidām. Un tas kļūs acīmredzams pēc brīža, jo mēs satiksim Dievu, kas dzied. Bet pirms mēs tur nonākam, eksperti piekrīt – un runājot par mūziku, kas ir eksperti? Es domāju, ka mēs visi esam eksperti vienā ziņā. Bet tie eksperti, kas atrod mēru, lai izmērītu šīs lietas, piekrīt, ka varbūt lielākā mīlestības dziesma jebkad ir Righteous Brothers' "Unchained Melody". Tā ir skaista dziesma. Un tā sākas lēni un pārvēršas šajā pārsteidzošajā kulminācijā. Un tā tiešām ir tas, par ko Bībele runā. Mēs nonākam tieši pirms Dieva mīlestības dziesmas kulminācijas. Tā sākās Edenā, kad Dievs nāca pie mūsu pirmajiem vecākiem un nodrošināja tiem izpirkšanu un apģērba tos ar dzīvnieku ādām, un pēc tam pārējās Vecās Derības laikā Dievs ir dziedājis šo vienu dievišķo mīlestības dziesmu, un tā ir bijusi skaidrāka dažos punktos un mazāk skaidra citās. Un tā nonāk kulminācijā, kad debesis pār Betlēmi atveras un eņģeļi dzied: “[BVR 001]” — “Slava Dievam augstumā, un uz zemes miers starp cilvēkiem!” Tā nonāk kulminācijā Kristū.

Un tas ir tas, ko Dievs mums šeit saka. Viņš saka: “Jūsu Dievs ir jūsu vidū; spēcīgs varonis” – mēs varētu to tulkot. Tā ir kaujas attēlojums. Mēs nereti nedomājam par savu pestīšanu kā par kauju, bet no brīža, kad Jēzus tika kristīts, līdz dienai, kad Viņš tika krustā sists, tā bija kauja. Viņš cīnījās ar sātanu tuksnesī un Viņš cīnījās ar sātanu krustā. Un ik uz katra soļa bija karš pret slimībām, pret emocionāliem traucējumiem, pret nāvi, pret visām elles varām un visām grēka sekām, jo Dievs, kas nāk pie mums, ir Dievs, kas nāk, lai mūs pestītu. Un Viņš ir Dievs, kas cīnās par Savu tautu. Es tikai šonedēļ uzzināju – nekas pārsteidzošs, tas notiek katru vasaru – ka trīs no piecām visvairāk pelnošajām filmām ir supervaroņu filmas. Mēs tās mīlam. Mēs nevaram no tām iegūt pietiekami. Un ne tikai šeit, visā pasaulē. Mūsu supervaroņu filmas, ko mēs veidojam un sūtām visā pasaulē, ir visvairāk pelnošās filmas. Kāpēc mēs tik ļoti mīlam supervaroņu stāstus? Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka mēs visi zinām dziļi iekšā, ka mēs nevaram sevi paši glābt, un mēs ilgojamies pēc glābšanas. Es domāju, ka tas ir iemesls, kāpēc tās vienmēr ir visvairāk pelnošās filmas. Mēs nevaram sevi paši glābt, un mēs ilgojamies pēc glābšanas. Un ko Dievs saka caur Savu pravieti šobrīd, ir: “Ir spēcīgs varonis, kas nāk, lai cīnītos par jums, lai glābtu jūs, kas ir labāks par jebkuru supervaroņu stāstu, ko mēs varētu kādreiz izdomāt. Un Viņš jūs glābs. Un vienīgā prasība ir, ka jums jāzina, ka jūs nevarat sevi paši glābt. Tas ir viss, kas nepieciešams.” Tā ir vieta, kur Dievs sāk ar mums. Galīgais supervaronis nāk – Jēzus. Tas ir Dievs ar mums.

Dievs pār mums

Un tad es gribu būt godīgs, ļoti godīgs ar jums, kad es studēju šo jautājumu un lūdzu un cīnījos ar tekstu, man bija jāatkāpjas no tā. Es lasīju komentārus, meklēju un klausījos citas sprediķus un lasīju citas sprediķus un biju ļoti, ļoti mierināts, atklājot, ka es neesmu viens. Jo nākamās rindas ir pārsteidzošas. Tas ir Dievs pār mums. Skatieties ar mani uz 17. pantu. „Viņš priecāsies par tevi ar prieku; viņš nomierinās tevi ar savu mīlestību; viņš priecāsies par tevi ar skaļu dziedāšanu.” Tagad mums ir cilvēciskas analoģijas visam tam. Mēs esam izjutušu prieku. Mēs esam bijuši tik laimīgi, ka esam kliedzuši no prieka, lielākā daļa no mums, manuprāt. Bet šeit mēs nonākam pie Dieva, kurš to dara. Un tur viss sabrūk. Tur mēs pat nezinām, ko darīt. Mēs pat nevaram izsaukt emocijas, lai justu to, jo tas ir tik pārsteidzoši. Tas ir tik atšķirīgs no mūsu ikdienas pieredzes ar Dievu, domājot par Viņu, kurš priecāsies pār mums.

Dievs Priecāsies Par Tevi

Un vai jūs ievērojāt, ka viņš lieto to pašu valodu, kuru mēs pētījām pagājušajā nedēļā 14. līdz 16. pantos, kur viņš saka, lai mēs to darām Dievam? Un tad viņš uzreiz saka: "Ne tikai Dievs pavēl mums priecāties, priekā par Viņu, kliedzat un dziediet un esiet piepildīti ar prieku Viņam, šeit viss mainās. Viņš saka, ka ne tikai Dievs saka mums to darīt, pravietis saka: "Dievs dara to pār jums." Priecāšanās. Apturiet tieši tur. Jūs un es zinām, ar nelielu iedrošinājumu, cik slikti mēs esam savos visgodīgākajos brīžos. Vai ne? Mēs zinām, ka esam ļoti grēcīgi. Dievs mums žēlsirdīgi dod tik daudz, cik mēs varam izturēt, kad Viņš mums to rāda, bet mēs zinām, cik slikti mēs esam savos labākajos godīguma brīžos ar sevi. Un tad mēs nonākam pie tāda panta kā šis. Un ievērojiet, kur tas atrodas. Tas ir tieši šeit grāmatas beigās, kur Dievs ir teicis savai tautai: "Jūs esat Mani atstājuši. Jūs esat gājuši pēc citiem dieviem. Es esmu nolēmis izlietāt pār jums un visiem tiesu." Un mēs nonākam no tā līdz šim – līdz Dieva priecāšanās pār grēcīgiem, elku pielūdzējiem, salūzušiem, kritušiem, Dievu ienīstošiem cilvēkiem kā jūs un es.

Un tas kļūst vēl labāk. “Viņš nomierinās jūs ar Savu mīlestību.” Tas ir labi tik tālu, cik tas iet, bet vairāk burtisks tulkojums būtu šāds. Oriģinālā tas nav Dievs, kas dara kaut ko ar mums; tas ir Dievs, kas dara kaut ko par mums. Mēs varētu to labāk tulkot šādi. “Viņš būs kluss pār jums Savā mīlestībā.” Tātad, ko pravietis dara mums. Tas atkal ir pārsteidzoši. Dievs priecājas un taisnīgi saka: “Jā!” par jums. Un tad aptur un, tā kā mēs darām, ja mēs varam to izteikt šādi, kad mēs pārdomājam kādu, ko mīlam. Vienīgais piemērs, kas man nāca prātā, ir divkāršs. Callie un es bijām ilgā attālumā attiecībās. Mēs sākām iepazīties viņas pirmajā gadā Karolīnā, manā otrajā-junior gadā! Un kad šīs attiecības sākās, es beidzu studijas pirms viņas, daudz prieka maniem vecākiem. Un es brauktu lejā – es varētu braukt to akls tagad – no Greenville, 385, līdz I-26 uz Kolumbiju. Un kad es brauktu atpakaļ, augšā 26, es domātu par viņu – cik skaista viņa bija; cik ļoti es mīlēju viņu. Es nevarēju sagaidīt, lai pavadītu pārējo savu dzīvi ar viņu. Un tad mums piedzima pirmais bērns, un jūs zināt, kā tas notiek, ja esat vecāks. Pirmais bērns nāk un jūs esat piepildīti ar visādām emocijām, bet tad ir brīži, kad jūs vienkārši sēžat tur un turat bērnu un vērojat, kā viņš vai viņa guļ, un jūs esat kluss. Un jūsu mīlestība pret šo bērnu – nav iespējams to izteikt vārdos, vai ne? Jūs vienkārši klusi pārdomājat emociju pilnību, mīlestības un prieka pārpilnību, kas jums ir pret šo bērnu. Un Dievs saka: “Tā es esmu ar jums. Tā es jūtos pret jums.”

Un jā, es esmu informēts un nevēlos uztraukt RTS valdes locekļus. Es zinu, ko saka mūsu konfesija. Tajā teikts, ka “Dievs ir brīvs no aizraušanās.” Un tā, kā mēs to savienojam, jo tas ir pareizi? Un ko konfesija saka tur, ir tas, ka Dievs nav jāreaģē uz lietām. Viņš zina visu, kas nāk. Ko tas nesaka, ir tas, ka Dievs nav šāda veida, ja mēs varētu to izteikt šādi, emocijām pār mums. Jo, ja jūs lasāt cilvēkus, kas rakstīja Vestminsteras ticības apliecību, viņi ir tie, kas saka lietas par Dieva mīlestību un Viņa aizraušanos un Viņa vēlmi pēc saviem cilvēkiem. Un viss, ko mēs varam teikt šajā punktā, ir: “Tiešām? Vai esi pārliecināts, Dievs?” Viņš saka: “Jā!”

Dievs dzied skaļi

Un tad Viņš iet vēl tālāk šīs vietas pēdējā daļā. Mēs pārejam no prieka uz klusu dziedāšanu uz klusumu pār mums uz izceļošanos pār mums ar skaļu dziedāšanu. Atsakieties. Vai jūs redzat, kāpēc mēs nekad nevarētu izgudrot tādu Dievu? Jūs varat meklēt augstu un zemu pasaulē. Jūs nekad nesatiksit dziedājošu Dievu; dziedājošs Dievs ir tas, kas mūs glābj. Visas mūsu dzejas un mīlestības dziesmu augstumi un viss, ko mēs izliekam, lai mēģinātu izteikt tās lielākās emocijas, ko mēs jūtam kā cilvēka radības, pilnīgi neizdodas mums un kļūst par putekļiem un pelniem, kad mēs nonākam pie šīs vietas un satiekam Dievu, kas nāk pie dumpīgiem cilvēkiem kā mēs un dzied! Skaļi! Jo Viņš priecājas pār mums! Vai jūs varat to pieņemt? Ka šis svētais, trīsvienīgais Radītājs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – kas vienmēr ir bijis tur, mīlējis viens otru kā Trīsvienības personas, savstarpēji uzturoties viens otrā. Un tas pats par sevi ir noslēpums, ko mēs nevaram pat aptvert savās galvās. Šis Dievs dzied!

Dodieties, mēs ejam uz mošeju un jautāsim: "Pastāstiet mums par savu dievu. Vienīgais jautājums, ko mums vajag uzdot, 'Vai viņš dzied?' " "Nē, tas būtu nepiemērots." Labi, dodieties uz hinduistu templi. "Vai jūsu dievi dzied?" "Nē." Dodieties uz sekulārā postmodernisma altāra un sakiet: "Dodiet mums savu dievu, gadījumu. Vai viņš dzied?" "Nē." Visums ir pilns skaņas un trokšņa, kas nenozīmē neko. Tas ir vai dziedāšana! Šī ir izvēle, kas stāv priekšā mums šovakar. Kurlie, stulbie, mēlie, elku dievi vai Dievs, kas dzied. Vai jūs redzat, kāpēc Evaņģēlija nav tikai patiesa, bet arī ārkārtīgi skaista? Tas mūs aizrauj. Tas runā par dziļākajām mūsu sirds vajadzībām un dziļākajām emocijām, ko mēs varam izjust. Tas nav tikai patiesība; tas ir skaists.

Mēs dziedam Tāpēc, ka Ciešanu Cilvēks

Bet mēs nekad nedrīkstam aizmirst, kāpēc šī ir laba ziņa, kāpēc mēs dziedam. Tas ir tāpēc, ka mēs sekojam Tam, kurš tiek saukts par Ciešanu Cilvēku. Tas ir tāpēc, ka kad Jēzus gāja uz krustu, tur vairs nebija prieka un gandarījuma. Tur vairs nebija: "Šis ir Mans mīļais Dēls, ar kuru esmu apmierināts." Cīņas, kuras Viņš bija cīnījis kā mūsu varenais Varonis, nonāca līdz punktam uz krusta, kad Jēzus kliedzieni tika sagaidīti ar svēto, majestātisko, taisnīgo klusumu sava Tēva. Viņš saņēma klusumu, lai mēs varētu dziedāt. Nav iespējams pieiet dziedājošam Dievam, ja vien jūs neiet caur kliedzošo Glābēju, kurš mūsu vietā izturēja klusumu. Tā mēs iegūstam dziedājošo Dievu. Un tas bija tāpēc, ka Dievs ir mīlestība, mīlestība, ka Viņš sūtīja Savu Dēlu kliedzet, ka Viņš turēja savu mieru, kad izlēja Savu dusmu pār Viņu. Jo pēc Lielās Piektdienas Viņš zināja, ka mīlestības dziesma sasniegs savu pēdējo strofu, kas turpināsies mūžīgi. Un tas ir tieši tas, kur mēs dzīvojam šobrīd. Tāpēc Dievs dzied pār mums.

Kā mēs varam teikt uz visu to? Es domāju par dažiem iemesliem, kāpēc mums var būt grūti ar šo pantu. Tik daudzas reizes, kad mēs domājam par Dieva mīlestību, mēs varam teikt: "Jā, bet tas nav priekš manis." Vai jūs kādreiz jūtaties tā? "Tas nav priekš manis. Tas ir priekš visiem pārējiem. Es varu priecāties par citu cilvēku prieku, bet tas nav priekš manis." Nededziniet to. Tas ir kontekstā, kad Dievs saka Jūdejai: "Es aicināšu cilvēkus no visur. Šajā gadījumā tas nav tikai priekš jums, Jūdeja. Tas ir priekš cilvēkiem no katras cilts, tautas un valodas. Tātad tas ir priekš jums." Nu, tad jūs varētu teikt: "Bet jūs nezināt, ko esmu darījis. Jūs nezināt, kā es domāju. Jūs pat nezināt, ko es domāju, kamēr jūs runājat tagad!" Dievs saka: "Ko jūs esat darījis, kas ir sliktāks par to, ko Mani cilvēki darīja atkal un atkal un atkal? Vai Mana žēlastība nebija pietiekama viņiem?" Vai šis solījums tika dots kontekstā cilvēkiem, kuri bija piekāpušies Dievam, pārkāpuši Viņa likumu, aizbēguši no Viņa, ienīduši Viņu, nosodījuši Viņu, pielūguši elkus, dedzinājuši vīraku Viņa templī viltus dieviem? Tad ir žēlastība jums un man. Tas nav svarīgi, ko jūs esat darījis. Viņa mīlestība ir lielāka par jūsu grēku. Viss, kas jums vajadzīgs, ir nekas. Viss, kas jums vajadzīgs, ir zināt, ka jūs nevarat sevi glābt.

Dievs ir tuvumā Kristū

"Jā, bet Dievs man šķiet tāls." Tas ir grūti. Es zinu, ko tas nozīmē. Es ienīstu, kad es dzīvoju tur. Es ienīstu, kad es jūtos, ka es tikai eju cauri kustībām, kad es ņemu savu Bībeli. Jā, tas ir tas, ko sludinātāji dara. Jā, dažreiz svētdienās. Jūtoties tāls no Dieva. Bet uz ko mums jāatgriežas šajā pantā atkal un atkal un pantos pirms tā – Viņš ir mūsu vidū. Viņš ir tuvumā mums Kristū. Un Viņa tālums nekad nav mūžīgs, jo visa šī dziedāšana Dievs ir tieksme pārvietoties pret salauztiem cilvēkiem kā mēs, pret grēciniekiem kā mēs. Viņš nekad nesaglabā savu tālumu. Iemiesošanās parādīja mums to. Dievs, kļūstot par cilvēku Jēzus, parāda mums, ka Viņš nekad nesaglabā savu tālumu.

Un kā mēs to iegūstam? Ļaujiet mums pāriet uz to, ko Jēzus teica Jāņa 15. nodaļā ap 9. pantu. “Palieciet Manā mīlestībā.” Ko tas nozīmē, Jēzus? Un Viņš mums stāsta. “Ja jūs Mani mīlat, jūs turēsit Manas baušļus.” Un tas var mūs biedēt. Izņemot 11. pantu, kas noslēdzas šādi. “Šos vārdus Es esmu runājis jums, lai Mana prieka būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” Tātad šeit ir tas, ko Viņš – “palieciet, turiet Manas baušļus, prieks!” Kā tas saskan ar to, ko Cēfanijas mums stāsta? Kā mēs paliekam šajā Dieva mīlestībā? Kā mēs to izjūtam? Jēzus saka, ka mums jāievēro tas, ko Viņš mums stāsta. Bet – un tas ir ļoti svarīgi – mums vienmēr jāatceras, ka mūsu nepaklausība nemaina Dieva mīlestību pret mums. Jā, tā samazina mūsu spēju to izbaudīt. Kad es atradu sevi tālu no Dieva, es varu jums apliecināt, vismaz dažreiz, viena no galvenajām problēmām ir tā, ka esmu ļāvies grēkam; esmu darījis to, ko es gribu darīt. Viņa mīlestība pret mani nav mainījusies. Mana spēja to izbaudīt ir samazinājusies.

Un Jēzus saka: “Ja jūs uztverat to, ko Es esmu jums stāstījis,” un ja mēs lasām šādus pantus, ko Dievs mums lūdz darīt, kad Viņš saka: “Turiet Manas baušļus. Paklausiet Man”? Vai Viņš to saka, lai mūs iznīcinātu? Vai arī Viņš mums stāsta: “Es jūs mīlu pietiekami, lai jūs tuvinātu un stāstītu, kā palikt tuvumā, jo Es negribu, lai jūs būtu tālu no Man.” Tas ir pēdējais, vai ne? “Palieciet tuvumā Man. Ejiet ar Mani šādi. Neklīstiet no ceļa. Ļaujiet Man turēt savu roku ap jums,” it kā. Vai jūs nekad negribētu paklausīt Dievam, kas dzied? Šis nav skarbs, tāls dievs, kas izliek patvaļīgus noteikumus un saka: “Ejiet un dariet līdzīgi, lai iegūtu Manu labvēlību!” Dievs, kas dzied, saka: “Palieciet tuvumā. Nāciet pie Man.” Mēs to darām, paklausot. Tas ir viens veids.

Un tad mēs atsakāmies klausīties melus par Dievu. Mēs atsakāmies klausīties melus par Dievu. Tas mūs ietekmē. Tas ir viens no sātanas galvenajiem plāniem. Viņš grib, lai tu domā par Dievu savādāk nekā Cēfānijas 3:17. Viņš grib, lai klusais Dievs ir tas Dievs, par kuru tu domā vienmēr. Viņš grib, lai tālais Dievs ir tas Dievs, kas ir tavā prātā. Viņš nekad negrib, lai mēs domājam par dziedājošo Dievu. Atsakies ticēt tam; atsakies pieņemt to. Ļauj šim vārdam tevi labot. Atgriezies pie šī sola atkal un atkal. Un tu teiksi: "Nu, es nejūtu to! Es gribu just, bet es nejūtu!" Ja tu to gribi, tas nozīmē, ka Viņš tev ir devis šo vēlmi. Neatsakies no tā. Neatsakies no tā. Turpini atgriezties pie tā un lūdz Viņam: "Dievs, ļauj man izjust vairāk Tavas mīlestības. Ļauj man labāk Tevi pazīt." Un gaidi Viņu. Gaidi Viņa laiku. Viņš tevi tuvinās. Dāvids teica: "Es gaidīju uz Kungu," Psalm 40 Viņš teiks to pašu mums. Viņš dzirdēs mūsu saucienu. Un tu teiksi: "Nu, vai tas nav liekulība darīt to, kad es nejūtu to?" Nē! Tas ir pašas ticības būtība, draugi. Tas ir turpināt iet pie Viņa, kad tu nejūti to. Tas nav liekulība; tas ir ticība! Ticība saka: "Manas jūtas par attālumu nedomā pēdējo vārdu. Mana ticība Dievam, kas dzied un mīl mani Kristū, domā pēdējo vārdu."

Mēs atgriezāmies Dienvidkarolīnā jūnija sākumā mana tēva pensionēšanās dēļ. Viņš ir 80 gadus vecs un nevienam parāda pārsteigumu viņa pensionēšanās ballītē viņš paziņoja, ka viņš gatavojas uzņemties citu darbu! Tā darbojas mans tēvs! Bet tieši tad, kad viņš paziņoja par savu pensionēšanos, dažas dienas vēlāk pa pastu ieradās paka. Un kad es atvēru šo paku, es redzēju burbuļplēvi un pirms es pat sāku noņemt burbuļplēvi, es zināju, kas tas ir. Tā bija fotogrāfija. Tā ir viena no manām visvērtīgākajām lietām. Tā ir fotogrāfija, kas atrodas mana tēva kabinetā tik ilgi, cik es varu atcerēties. Un tā ir bilde, kas tika uzņemta, kad es biju ļoti jauns, iespējams, apmēram Dorotijas vecumā. Mans tēvs bija koledžas profesors un bija vasara, mēs bijām kādā ballītē – viņš bija sava departamenta dekāns un viņi bija nolīguši jaunu mācībspēku un bija kāda ballīte. Un acīmredzot, stāsts bija tāds, ka es atkal, nevienam parāda pārsteigumu, paņēmu papildu sīkdatni. Un kāds no vecākiem tur uzlika rokas uz mani un kliedza uz mani. Un tas vienkārši nav tas, ko jūs darāt vienam no mana tēva dēliem! Un es darīju, ko jebkurš divgadīgs bērns darītu. Es skrēju pie sava tēva un kādam gadījumam bija kamera un viņi iemūžināja attēlu, kurā es ar asarām uz sejas un mana tēva rokām ap mani un lielākā smaids, kādu jūs jebkad esat redzējuši. Un kopš tā laika, kad es biju mazs zēns, šī bilde man teica: “Tavs tēvs tevi mīl. Neatkarīgi no tā, ko tu dari, neatkarīgi no tā, cik tālu tu atrodies, viņš priecājas tevi mīlēt.”

Un ko Dievs mums šovakar ir darījis, ir devis mums attēlu, kas mums saka: “Es mīlu savus bērnus un es priecājos pār tiem.” Un tikai Bībelē mēs atrodam šo Dievu un tā ir vienīgā Dieva bilde, kas visu mainīs mums. Lūgsim.

Tēvs, mēs šorīt dziedājām par nabagu, klibo, stostīgo mēli. Un es jūtu, ka tas ir tik ļoti jūtams tieši tagad, Kungs. Lūdzu, lūdzu, nedrīkst ļaut šīs vietas lielumam, spožumam, godībai aiziet zaudēt frailā skaidrojuma dēļ. Ak, Kungs, atver mūsu acis Tavai mīlestības godībai, tās neizskatāmībai, brīvībai, plašumam. Lai tā maina mūs, mēs lūdzam. Jēzus vārdā, āmen.