Pāvila reliģijas izcelsme

Jēzus Kunga Vara (5. daļa)

Autors: Džons Greshams Māčens

Noteikti pats fakts, ka kristieši lietoja titulu, kas tika lietots arī pagāniskajos kultos, nekonstatē nekādu atkarību no pagānisma. Jo tituls "Kungs" bija gandrīz tikpat labi iedibināts kā dievības apzīmējums kā vārds "Dievs". Lai kāds būtu bijis šī vārda reliģiskā lietojuma izcelsme, šis lietojums bija kļuvis par daļu no grieķu valodas. Misjonārs, kurš gribēja pasludināt vieno īsto Dievu, bija spiests, ja viņš runāja grieķu valodā, lietot vārdu "Dievs", kas, protams, tika lietots pagāniskajā reliģijā. Tāpat, ja viņš gribēja apzīmēt Jēzu kā Dievu ar kādu vārdu, kas vienlaikus atšķirtu Viņu no Dieva Tēva, viņš bija spiests lietot vārdu “Kungs”, lai gan šis vārds arī tika lietots pagānismā. Ne vienā, ne otrā gadījumā grieķu vārda lietojums neietvēra mazākās ietekmes no koncepcijām, kas bija pievienotas vārdam politeistiskajā reliģijā.

Bija daudz spēcīgāks iemesls grieķu termina "Kungs" piemērošanai Jēzum nekā tas, kas tika atrasts tā vispārējā lietojumā starp grieķu valodā runājošajiem cilvēkiem. Termina reliģiskā lietošana neaprobežojās ar pagānu kultiem, bet parādījās arī, un, ja iespējams, vēl stingrāk nostiprinājās grieķu Vecajā Derībā. Vārds "Kungs" tiek lietots Septuagintā, lai tulkotu "Jahwe" no ebreju teksta. Būtu diezgan nevajadzīgi apspriest iemeslus, kas noteica tulkotājus viņu izvēlē tieši šī vārda. Neapšaubāmi, kāds vārds "Kungs" bija nepieciešams asociācijām, kas jau bija sakrājušās ap ebreju vārdu. Un var būt minēti dažādi iemesli "kyrios" izvēlei, nevis kāds cits grieķu vārds, kas nozīmē "kungs". Iespējams, ka "kyrios" saknes nozīme labāk izteica ideju, kas bija paredzēta; varbūt arī "kyrios" jau bija pievienota reliģiska nozīme, kuru citas vārdi nevisēja. Jebkurā gadījumā, kāds arī būtu iemesls, "kyrios" bija vārds, kas tika izvēlēts.

Un fakts ir liela nozīme. Jo tieši starp Septuagintas lasītājiem kristietība pirmo reizi izplatījās. Septuaginta bija jūdu sinagogu Bībele, un sinagogās tās lasīšana tika dzirdēta ne tikai jūdu, bet arī daudzu pagānu, "dievbijīgo" no Apustuļu grāmatas. Ar "dievbijīgajiem" sākās pagānu misija. Un pat tad, kad bija pagānu pārvērstie, kuri ļoti agrīnā periodā nebija vispār gājuši caur sinagogas skolu - iespējams, tādi pārvērstie bija maz - pat tad Septuaginta tika nekavējoties izmantota viņu mācīšanā. Tādējādi, kad kristiešu misionāri lietoja vārdu "Kungs" par Jēzu, viņu klausītāji uzreiz zināja, ko viņi domā. Viņi uzreiz zināja, ka Jēzus ieņem vietu, kuru aizņem tikai Dievs. Jo vārds "Kungs" tiek lietots neskaitlām reizēm grieķu rakstos kā vissvētākais Israēla aizcovenības Dieva vārds, un šīs vietas tika brīvi pielietotas Jēzum.

Šī Septuagintas lietojuma vārds "Kungs", ar Septuagintas vietu pielietojumu Jēzum, kas parādās kā pašsaprotama lieta Pāvila vēstulēs, bija daudz svarīgāks agrīnai kristiešu misijai nekā šī vārda lietojums pagānu kultos. Un tas izgaismo daudz vairāk par sākotnējo nozīmi šī vārda, pielietota Jēzum. Bet pagānu lietojums ir interesants, un to, kā to demonstrē Boussets un citi, vajadzētu pieņemt ar pateicību. Svarīgs fakts arvien vairāk tiek nostiprināts ar mūsdienu pētījumiem - fakts, ka grieķu vārds "kyrios" mūsu ēras pirmajā gadsimtā visur, kur izplatījās grieķu valoda, bija atšķirīgi dievības apzīmējums. Patiešām, izplatīta vārda lietošana saglabājās; vārds joprojām izteica attiecības, kādas pastāvēja starp kungu un viņa vergiem. Bet vārds bija kļuvis par raksturīgu reliģisku terminu, un tas parādās Jaunajā Derībā tieši reliģiskā nozīmē, it īpaši kā noteikts Septuagintā.

Tādējādi tas nav saskaņā ar Jaunās Derības lietojumu, kad Jēzus tiek saukts par "Skolotāju", nevis "Kungu" noteiktas personas mūsdienu Baznīcā. Dažreiz, iespējams, šis lietojums tiek pieņemts apzināti protestējot pret Jaunās Derības izpratni par Kristus dievību; Jēzus tiek runāts kā "Skolotājs", ļoti līdzīgi tam, kā mākslinieku skolas vadītājs tiek saukts par "Skolotāju" saviem sekotājiem. Vai arī vārds nozīmē tikai to, kura pavēlēm jābūt paklausītām. Bet dažreiz mūsdienu mode tiek pieņemta ar dievbijīgu vīru un sievu, domājot, ka angļu vārds "Kungs" ir nolietojies un ka vārda "Skolotājs" lietojums ir tuvāks grieķu Testaments nozīmei. Šī doma ir nepareiza. Tulkojot Jaunās Derības Jēzus apzīmējumu, nevajadzētu gribēt atgriezties pie sākotnējās vārda "kyrios" nozīmes. Jo grieķu vārds jau bija piedzīvojis attīstību, un, piemērojot to Jēzum Jaunajā Derībā, tas bija skaidri reliģisks termins. Tam bija tieši tādas pašas reliģiskas asociācijas, kādas tagad piemīt mūsu angļu vārdam "Kungs". Un ļoti līdzīgu iemeslu dēļ. Angļu vārda "Kungs" reliģiskās asociācijas ir saistītas ar Bībeles lietojumu; un Jaunās Derības vārda "kyrios" reliģiskās asociācijas arī bija saistītas ar Bībeles lietojumu - Septuagintas lietojumu. Kristietis tad atceras, ka "mazliet zināšanu ir bīstama lieta". Vienmērīga "Skolotājs" aizstāšana ar "Kungs", runājot par Jēzu, tikai šķietami ir svaiga un oriģināla. Patiesībā tas dažreiz nozīmē atkāpšanos no Jaunās Derības lietojuma gara.

Līdzīgi Bousset ir veicis pakalpojumu, izcelšanā skaidrā reliģisko nozīmi vārdam "Kungs". Bet viņš nav izdevies izskaidrot šī vārda piemērošanu Jēzum.

Tālākas grūtības, turklāt, piemeklē Bousseta teoriju. Termins "Kungs", kā tas tiek lietots Jēzus attiecībā, un reliģiskā attieksme pret Jēzu, ko izsaka šis termins, radās, pēc Bousseta domām, tādu kopienu sanāksmēs kā Antiohijā, un pagānu koncepciju ietekmē. Bet, protams, Bousseta skaidrojums par paulinisma izcelsmi vēl nav pilnībā izklāstīts. Paulinisms ir daudz vairāk nekā ekstatiska kulta dieva pielūgsme; personiskā attiecība ar Kristu dominē pār katru apustuļa dzīves jomu.

Boussets atzīst šo faktu. Pāvila reliģija, viņš pieļauj, ir daudz vairāk nekā reliģija, kas tika izteikta Antiohijas Baznīcas sanāksmēs. Bet viņš pieņem, ka pārējās Pāvila reliģijas elementi, lai cik tālu tie būtu, vismaz savu sākumpunktu atrada kultā. Šeit atrodas viens no vismazāk ticamajiem elementiem visā konstrukcijā. Boussets ir novērtējis par zemu Pāvila reliģijas individualistisko raksturu. Vismaz viņš nav izdevies parādīt, ka Pāvila dzīve "Kristū" vai "Kungā" tika radīta attīstības ceļā no ekstatiskām pieredzēm Antiohijas Baznīcas sanāksmēs.

Bet ja Pāvila individualistiskā reliģija tika attīstīta no "kulta", kā tā tika attīstīta? Kā var izskaidrot jaunu elementu ieviešanu? Boussets ir uzbrucis šai problēmai ar lielu nopietnību. Un viņš mēģina parādīt, ka Pāvila reliģija, kā tā parādās apustuļu rakstos, tika attīstīta no Antiohijas kulta reliģijas, identificējot "Kungu" ar "Garu", un vispārinot un etizējot Gara darbības koncepciju.

Pāvila mācība par Garu, Bousseta uzskata, tika iegūta no pagānu mistiskās reliģijas hellēnistikā laikmetā. Neatkarīgi no terminoloģijas jautājuma - lai gan Boussets uzskata, ka Reitzenšteina apgalvojumi būtībā ir pareizi - Pāvila fundamentālais pesimistiskais dualisms, pēc Bousseta domām, balstījās uz to plaši izplatīto domāšanas un dzīves veidu, kas parādās noslēpumu reliģijās un hermētiskajos rakstos. Saskaņā ar šo pesimistisko domāšanas veidu, pestīšanu nekad nevar sasniegt ar cilvēka dabu, pat ar dievišķu palīdzību, bet tikai ar pilnīgi jaunu sākumu, ko rada dievišķās dabas aizstāšana ar veco cilvēku. Boussets turpina, ka apustulis Pāvils šo pār-dabisko priekšstatu, šo priekšstatu par dievišķās varas pārvaldību jaunajā dzīvē, paplašināja tālu ārpus kulta vai vīzijām pieredzes robežām; Gars tika padarīts par kristieša dzīves valdošo principu; ne tikai pravietošana, valodas, dziedināšana un līdzīgi, bet arī mīlestība, prieks, miers, ilgpacietība, laipnība, labestība, uzticība, lēnprātība, pašvaldība. Bet šo Pāvila Gara darbības paplašinājumu, Boussets uzstāj, ne vienā ziņā neietvēra oriģinālā priekšstata par pārdabiskumu vājināšanu; Gars, kas radīja mīlestību, prieku, mieru, bija tikpat maz saistīts ar cilvēka garu kā Gars, kas lika cilvēkiem runāt valodās. Un pārdabiskums, kas šeit parādās slavētā formā, tika iegūts, secina Boussets, no mistiskās pagānu reliģijas hellēnistikā laikmetā.

Šis strīds jau ir apspriests, un tā vājums ir norādīts. Pauliņa mācība par Garu netika iegūta no laikmetīgās pagānisma. Bet Bousseta teorijas skaidrojums vēl nav pabeigts. Gars, kura darbības Pāvils paplašināja līdz kristieša dzīves dziļākajām atslēgām, tika identificēts ar "Kungu" (2. Kor. 11. 17). Šī identifikācija būtiski ietekmēja abus savienotos elementus; tā būtiski ietekmēja gan "Kunga", gan "Gara" izpratni. Ja "Kungs" tika identificēts vai cieši saistīts ar Garu, un ja Gara darbība tika paplašināta visā dzīvē, tad "Kungs" vairs nevarēja būt Pāvilam tikai kulta dievs, kas bija klāt baznīcas sapulcēs. Gluži pretēji, Viņam būtu jābūt klāt visur, kur bija klāt Gars, - tas ir, Viņam būtu jābūt tam, kurā kristietis dzīvoja, kustējās un pastāvēja. Tādējādi Pāvils varēja veidot pārsteidzošu frāzi "Kristū" vai "Kungā", kurai, kā Bousset atzīst, pagānu reliģijā nav analoģijas. No otras puses, Bousset uzskata, ka Gara izpratne tika obligāti modificēta tās saistībā ar "Kungu". Ar identifikāciju ar faktisku personu, kas dzīvoja tikai dažus gadus pirms tam, "Gars" ieguva personisku kvalitāti, kuru tas citādi nevisēja. Citiem vārdiem sakot, Pāvila frāze "Kungā" pēc nozīmes nav tieši tāda pati kā frāze "Gará"; jo tai piemīt īpašs personisks raksturs. "Šis ievērojamais abstrakcijas un personības sajaukums," saka Bousset, "šis reliģiskā principa savienojums ar personu, kas staigāja šeit uz zemes un šeit cieta nāvi, ir fenomena ar īpašu spēku un oriģinalitāti."

Šajā brīdī Bousset ir briesmās būt neuzticīgam savas rekonstrukcijas pamatprincipiem; viņš ir briesmās savienot Pāvila reliģiju ar Jēzus konkrēto personu. Bet viņš atklāj briesmas un tās izvairās. Nedrīkst pieņemt, viņš saka, ka Pāvils bija ļoti skaidrs priekšstats par vēsturiskā Jēzus raksturojumu. Jo, ja viņam būtu bijis šāds priekšstats, viņš nekad nevarētu savienot Jēzu ar tādu abstrakciju kā gars. Viss, kas viņam bija svarīgs, bija fakts, ka Jēzus bija dzīvojis un jo īpaši, ka Viņš bija miris.

Tomēr šie kailie fakti tiek uzskatīti par pietiekamiem, lai Pāvila izpratnei par Garu-Kungu piešķirtu to īpašo personīgo kvalitāti, kas izraisa Bousset apbrīnu! Patiesība ir tāda, ka Bousset šajā brīdī saskaras ar grūtībām, kas piemeklē katru naturalistisku skaidrojumu par Pāvila reliģijas izcelsmi. Problēma ir tā, ka cieša Pāvila saistība ar vēsturisko Jēzu ir vēsturniekam stingri nepieciešama, lai Pāvila attiecībām ar Kristu piešķirtu to siltu, personīgo kvalitāti, kas spīd cauri katrā no Epistolām; turpretī, no otras puses, plaša Pāvila atdalīšana no vēsturiskā Jēzus ir tikpat stingri nepieciešama, lai Pāvils netiktu ierobežots ar vēsturisko tradīciju, paceļot Jēzu līdz dievišķīgam cieņam un savienojot Viņu ar Dieva Garu.

Modernā kritika ir svārstījusi starp abām prasībām; tā cenšas saglabāt katras tiesības. Bousset ir vairāk pārsteigts par otro prasību; Wernle, viņa oponents, ir vairāk pārsteigts par pirmo. Bet abi kļūdās vienādi. Patiešām, ir tikai viens veids, kā iziet no grūtībām. Tas ir vecs veids un radikāls veids. Bet zinātnes pasaule var atgriezties pie tā galu galā. Fundamentālā grūtība, skaidrojot paulīnisma izcelsmi, nekad neizzust, ja tā tiek ignorēta; tā nekad nepadodas nekāda veida kompromisiem. Tā izzudīs tikai tad, kad Jēzus tiks atzīts par īstu to, par ko Pāvils Viņu uzskata un par ko visi evaņģēli Viņu attēlo — mūžīgais Dieva Dēls, kas nācis uz zemi cilvēku izglābšanai, tagad atkal sēž uz savas godības troņa un darbojas savu mācekļu sirdīs caur Savu Garu, kā tikai Dievs var darboties. Šāds risinājums nekad nebija tik nepopulārs kā šodien. Tā pieņemšana prasīs kopernikānisku revolūciju daudzās cilvēka domāšanas un dzīves jomās. Bet atteikšanās no šādas pieņemšanas ir atstājusi vēsturisku problēmu, kas līdz šim nav atrisināta.

Vienā brīdī Bousset atzīst, ka Pāvila reliģija balstījās uz vēsturisku faktu. Tā balstījās uz Jēzus nāvi. Bet Bousset uzskata, ka Pāvila interpretācija par Jēzus nāvi tika iegūta svarīgās detaļās no mūsdienu pagānu reliģijas; Pāvila priekšstats par nāvi un augšāmcelšanos ar Kristu tika veidots pēc plaši izplatītā pagānu priekšstata par mirušo un augšāmcelto dievu. Šis apgalvojums ir kļuvis diezgan izplatīts starp jaunajiem zinātniekiem; materiāls tā atbalstam ir savākts ērtā formā M. Brückners. Bet patiesībā pierādījumi šī apgalvojuma atbalstam ir ļoti vāji. Pārskatā par hellēnisko reliģiju, kas tika veikts sestajā nodaļā, tika atklāts fakts, ka daži dievi, jo īpaši Attis, Adonis un Osiris, tika attēloti kā mirušie un pēc tam kā augšāmceltie. Šo figūru līdzība vienam ar otru var tikt izskaidrota ar hipotēzi, ka visi tie sākotnēji bija veģetācijas dievi, kuru nāve un augšāmcelšanās pārstāvēja veģetācijas aizņemšanu rudenī un tās atjaunošanu pavasarī. Pirmajā acu uzmetienā paralēle starp šiem dieviem un Jēzu var izskatīties pārsteidzoša. Arī Jēzus tika attēlots kā mirušais un kā atgriezies pie dzīves. Bet kāda ir šīs paralēles nozīme? Vai tā nozīmē, ka visa Jaunās Derības stāsts par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos tika iegūts no šiem veģetācijas mītiem? Šādi ir secinājuši daži mūsdienu zinātnieki. Bet, protams, šis secinājums ir absurds, un to neatbalsta Bousset. Ticības būtiskā vēsturiskums viņa augšāmcelšanās ticībā starp viņa tuvajiem draugiem stāv pārāk stingri, lai to varētu satricināt ar jebkuru atkarības teoriju no pagānu mīta. Tādējādi arguments, kas izriet no paralēles starp Jaunās Derības stāstu un pagānu mītu par mirušo un augšāmcelto dievu, pierāda pārāk daudz. Ja tas pierāda kaut ko, tas pierāda, ka Jaunās Derības stāsts par augšāmcelšanos tika iegūts no pagānu mīta. Bet šāds viedoklis nav bijis nevienam nopietnam vēsturniekam. Tāpēc būs jāatzīst, ka paralēle starp ticību, ka Adonis un Osiris un Attis nomira un augšāmcēlās, un ticību, ka Jēzus nomira un augšāmcēlās, netika radīta vienas stāsts atkarības no otras. Tāpēc būs jāatzīst, ka paralēle ne vienmēr nozīmē atkarības attiecības. Un ja tā nenoņem vienā punktā, iespējams, tā nenoņem arī citos.

Bet Bousset apgalvos, ka lai gan Jaunās Derības stāsts par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos sākotnēji netika radīts no pagānu mīta, tomēr pagānu koncepcijas ietekme lika par sevi zināt interpretācijā, ko Pāvils piešķīra šim stāstam. Pāvils ticēja, ka kristietis dala Kristus likteni - nomira ar Kristu un augšāmcēlās ar Kristu. Bet līdzīga koncepcija parādās pagānu reliģijās. Klasiskā izteiksme šai idejai parādās Firmicus Maternus bieži citētajos vārdos: "Būsim drosmīgi, jūs iniciētie, jo dievs ir izglābts; mums būs glābiņš no nepatikšanām."

Bet jāatceras, ka Firmicus Maternus liecība ir ļoti vēla, un pierādījumi šīs koncepcijas izplatībai agrīnajā periodā ir diezgan niecīgi.

Nesenā rakstnieku pārliecinošās apliecinājums šajos jautājumos ir vienkārši pārsteidzošs. Parastie lasītāji var iegūt iespaidu, ka izmeklētājs var rekonstruēt mirstošā un augšāmcēlošā dieva koncepciju, kā arī to, kādie lomu tajā spēlē pielūdzēji, pamatojoties uz lielu informācijas krājumu esošajos avotos. Patiesībā tā nav. Informācija par šo koncepciju ir ārkārtīgi niecīga, un lielākoties tā datēta ar laiku ilgi pēc Pāvila dzīves. Būtu pārāk tālu, lai apgalvotu, ka mirstošā un augšāmcēlošā dieva koncepcija ar tās reliģisko nozīmi neeksistēja pirms Pāvila perioda. Piemēram, senais ēģiptiešu teksts, ko cēla Er-man, liek pielūdzēja labklājību atkarīgu no Ozīrisa: "Tāpat kā Ozīriss dzīvo, arī viņš dzīvos." Iespējams, ka dažas šādas koncepcijas bija saistītas arī ar Atī un Adonī zaudēšanu un pēc tam priecāšanos. Ja šī koncepcija pastāvēja pirms Pāvila perioda, tas nebūt nenozīmē, ka tā bija izplatīta. Noteikti tās izplatība pēdējos gados ir bijusi milzīgi pārspīlēta. Pret tādu pārspīlēšanu J. Weiss — kurš noteikti nevar būt apsūdzēts par kādas līdzjūtības trūkumu salīdzinošās reliģijas metodēm, kas piemērotas Jaunajam Derībai — ir būtiski norādījis uz 1. Kor. 1, 23. Kristus krustā pienaglots, saka Pāvils, bija "pagāniem muļķība". Tas neliek domāt, ka pagāni, starp kuriem Pāvils strādāja, bija ļoti pazīstami ar mirstošā dieva priekšstatu. Ja Brīknera argumenti būtu pareizi, ja mirstošā dieva koncepcija būtu tikpat izplatīta Pāvila laikā, kā Brīkners pieņem, krusts nebūtu bijis "pagāniem muļķība"; gluži pretēji, tas būtu šķitis pagāniem kā pats dabisks lieta pasaulē.

Bet pat ja priekšstatam par mirušo un augšāmcēlušos dievu ar tā reliģisko nozīmi agrīna izplatība būtu labāk nostiprināta nekā tā ir, tad arī tā nebūtu pierādījums Pāvila atkarībai no šī priekšstata. Jo Pāvila priekšstats ir pilnīgi atšķirīgs. Viena atšķirība, protams, ir pilnīgi acīmredzama un patiešām vispārēji atzīta - Pāvila Kristus tiek attēlots kā brīvprātīgi mirušais un mirušais cilvēku labā. Viņš "mīlēja mani," saka Pāvils, "un deva sevi man." Šādam priekšstatam pagānu reliģijās nav nekā līdzīga. Ozīriss, Adoniss un Atis tika pārņemti ar savu likteni; Jēzus brīvprātīgi atdeva savu dzīvi. Atšķirība ir milzīga; tā ietver pašas Pāvila reliģijas sirdi. Kā radās šī atšķirība? No kurienes tika iegūts Pāvila priekšstats par Kristus žēlastību? Vai tas tika iegūts no pašas Jēzus? Vai tas tika iegūts no tā, ko Pāvils zināja par Jēzus raksturu? Šāds pieņēmums varētu šķist dabisks. Bet diemžēl no Bousset viedokļa tas ir jānoraida. Jo ja Pāvils būtu zinājis kaut ko par Jēzus īsto raksturu, kā viņš vispār varēja pieņemt, ka Jēzus, vienkāršs cilvēks, ir debesu Kungs?

Vēl viena atšķirība ir vēl fundamentālāka. Pagānu dievu nāve un augšāmcelšanās bija kulta lieta; Paula Kristus nāve un augšāmcelšanās bija vēsturiska fakta. Hellenistiskās reliģijas pārskatā tika novērots, ka pagānu reliģiju kulti bija daudz stingrāk noteikti nekā mīti; mūsdienu zinātnieku viedoklī, mīti tika atvasināti no kultiem, nevis otrādi. Tātad "mirušo un augšāmcēlušos dievu" gadījumā viens ir pārsteigts par visu ar mitu pilnīgi šķidru raksturu. Piemēram, Attis stāsts tiek stāstīts daudzās dažādās formās, un starp Attis pielūdzējiem neizskatās, ka būtu bijusi kāda interese par jebkāda autentiska stāsta par dieva nāvi un augšāmcelšanos izveidošanu. Jo īpaši dieva "augšāmcelšanās" parādās Attis, Adonisa un Osira mītēs tik tikko vispār. Īstā nāve un augšāmcelšanās notika tikai kultā. Katru gadu martā Romas Attis pielūdzēji vispirms redzēja dievu guļam mirušu, kā viņš tika attēlots eglē, un pēc tam priecājās par viņa augšāmcelšanos. Nāve un augšāmcelšanās tik tikko tika koncipētas kā notikumi, kas bija notikuši vienreiz uz visiem laikiem senatnē. Tie drīzāk tika domāti kā notiekoši katrā festivāla svinēšanā.

Paula attieksme pret Kristus nāvi un augšāmcelšanos ir pilnīgi atšķirīga. Patiešām, Bousset dažkārt aizēno atšķirību; Bousset mēģina parādīt, ka Paula koncepcija par ticīgā nāvi un augšāmcelšanos kopā ar Kristu tika iegūta no sakramentu svinēšanas. Bet tā būtu visradikālākā kļūda. Kas visredzamākais visās apustuļu vēstulēs, ir vēsturiskais raksturs paula vēstījumam. Paula reliģija bija sakņota vienā notikumā, un sakramenti bija viens veids, kā izvirzīt šī notikuma nozīmi. Notikums bija Kristus atpērkošais darbs viņa nāvē un augšāmcelšanās.

Šeit slēpjas dziļākā atšķirība starp Pāvelu un mūsdienu reliģiju. Paulisms nebija filozofija; tā nebija virkne norādījumu, kā izbēgt no pasaules nelaimēm; tā nebija arī stāsts par to, kas vienmēr bijis patiess. Gluži pretēji, tā bija stāsts par kaut ko, kas bija noticis. Turklāt šī lieta nebija slēpta tālā un neskaidrā pagātnē. Stāsts par to netika izstrādāts kā attaisnojums esošajām reliģiskajām formām. Gluži pretēji, Jēzus nāve un augšāmcelšanās, uz kuras balstījās Pāvila evaņģēlijs, bija notikusi tikai dažus gadus pirms tam. Un faktus varēja apstiprināt ar pietiekamu liecību; aculiecinieki varēja būt noprasīti, un Pāvils detalizēti atsaucas uz aculieciniekiem. Vienīgais fragments 1. Kor. 15:1-8 pietiek, lai starp Pāvila Kristu un pagānu glābēju dieviem novilktu milzīgu bezdibeni. Bet paulisma raksturs neatkarās no viena fragmenta. Visur vēstulēs Pāvils uz visu savu dzīvi liks likmes uz to, ko viņš saka par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Evaņģēlijs, ko Pāvils sludināja, bija stāsts par kaut ko, kas bija noticis. Ja stāsts bija patiess, paulisma izcelsme ir izskaidrota; ja tas nebija patiess, Baznīca balstās uz neizskaidrojama kļūda.

Šī pēdējā alternatīva tika pārbaudīta iepriekšējā diskusijā. Ja Jēzus nebija tas dievišķais Glābējs, par ko Pāvils saka, ka Viņš ir, tad kā radās Pāvila atpirkšanas reliģija? Tika pārbaudītas trīs lielas hipotēzes, un tās visas tika atzītas par nederīgām.

Ir parādīts, ka paulisms nebija balstīts uz moderno naturalistisko Jēzu; ja Jēzus bija tikai tas, kāds Viņš tiek attēlots moderno naturalistisko vēsturnieku darbos, tad tas, kas īstenībā ir raksturīgs Pāvilam, netika iegūts no Jēzus. Šī fakta noteikšana ir bijusi ievērojams Wrede un Bousset sasniegums. Bet ja tas, kas būtisks paulismā, netika iegūts no Jēzus, tad no kurienes tas tika iegūts?

Tas netika iegūts, kā uzskatīja Vrede, no pirms kristīgām apokaliptiskām Mesijas priekšstatām; jo apokaliptiskais Mesija nebija pielūgsmes objekts, un ne arī dzīvs cilvēks, ko mīlēt. Tas netika iegūts no pagānu reliģijas, saskaņā ar Bousset spožo hipotēzi; jo pagānu ietekme tiek izslēgta ar Pāvila pašizziņu, un pagānu paralēles pilnīgi sabrūk. Bet pat ja paralēles būtu desmit reizes tuvākas nekā tās ir, problēmas kodols nebūtu pat pieskāries. Problēmas kodols ir atrodams Pāvila attiecībās ar Kristu.

Šīs attiecības nevar būt aprakstītas ar vienkāršu detaļu uzskaitījumu; tās nevar būt reducētas līdz zemākiem terminiem; tā ir absolūti vienkārša un nedalāma lieta. Pāvila attiecības ar Kristu ir mīlestības attiecības; un mīlestība pastāv tikai starp personām. Tas nav ideju grupa, kas jāpaskaidro, ja ir jāizskaidro paulinisms, bet Pāvila mīlestība pret savu Glābēju. Un šī mīlestība ir sakņota, nevis tajā, ko Kristus teica, bet tajā, ko Kristus darīja. Viņš "mīlēja mani un deva Sevi par mani." Tur atrodas Pāvila reliģijas pamats; tur atrodas visas kristietības pamats. Šis pamats tiek apstiprināts ar Jēzus stāstu, kas dots evaņģēlijās, un dots tiešām visos avotos. Tas ir pretstatīts tikai ar mūsdienu rekonstrukcijām. Un šīs rekonstrukcijas visas sabrūk. Pāvila reliģija netika dibināta uz jūdaisma vai pagānisma atvasinātu ideju kompleksa.

Tā tika dibināta uz vēsturiskā Jēzus. Bet vēsturiskais Jēzus, uz kura tā tika dibināta, nebija mūsdienu rekonstrukcijas Jēzus, bet visa Jaunā Derība un kristīgās ticības Jēzus; nevis mācītājs, kurš izdzīvoja tikai savos mācekļu atmiņās, bet Glābējs, kurš pēc savas izglābjošās darba paveikšanas joprojām dzīvoja un joprojām varēja būt mīlēts.

Johns Grešams Māčens (1881-1937) bija amerikāņu presbiteriāņu Jaunās Derības zinātnieks, kurš vadīja sacelšanos pret modernistisko teoloģiju Prinstonā un nodibināja Rietumminsteras Teoloģisko Semināru, kā arī Pareizticīgo Presbiteriāņu Baznīcu.