Jaunietes ceļvedis kristīgās rakstura harmoniskai attīstībai

Jaunās dāmas ceļvedis kristīgās rakstura harmoniskai attīstībai

Īsta reliģija būtībā ir progresīva

Autors: Harvey Newcomb

Lielā morālā un garīgā pārmaiņa, kuru Raksti nosauc par nepieciešamu glābšanai, tiek salīdzināta ar Kristus un apustuļiem ar jaunu dzimšanu, jo tā ir garīgās dzīves sākums. Tomēr termins "regenerācija" attiecas tikai uz šo pārmaiņu tās sākumā, kas ir acumirklīga. Tāpēc jaunais pievērsušais tiek ļoti pareizi nosaukts par "jaunpiemi" apustuļa Pētera. Tātad ir liela kļūda domāt, ka īsts kristietis, kurš ir pareizā prāta stāvoklī, atgriežas pie savas pārvēršanas perioda savām visdzīvākajām un spēcīgākajām žēlastības izpausmēm vai savām galvenajām pierādēm par to, ka viņš ir žēlastības stāvoklī. Patiešām, šajā laikā tas var būt vairāk jūtams, jo pārmaiņa no dabas stāvokļa uz žēlastības stāvokli ir ļoti liela. Tomēr šī pārmaiņa ir nepilnīga, un lielākā daļa darba "nolikt nost veco cilvēku", - "pakļaut ķermeni un to turēt pakļautībā", vēl ir jāveic; kamēr "jaunais cilvēks" ir jāaug no bērnības vājuma līdz "pilnīga cilvēka augumam Kristū Jēzū".

Tiesa reliģija būtībā ir progresīva. Tas ir skaidrs visu Rakstu attēlu, ko lieto, lai aprakstītu žēlastības darbu sirdī, noslēgums. Tā tiek salīdzināta ar sinepju sēklu, kas ir mazākā no visām sēklām. Bet kad tā aug, tā aug un izplatās ar savām zariem, līdz kļūst par lielāko no visiem augiem. Šī attēla skaistums un piemērotība netiks novērtēta, ja vien mēs neņemsim vērā bagātīgo augu augšanu Austrumu valstīs. Bet mums nekad nevajadzētu gaidīt, ka šāds augs uzreiz izaugs līdz pilnīgai briedumam. Tas ir sēne, kas pirmo reizi atveras pilnīgi izaugusi, lai redzētu rīta sauli; bet tā ātri vien novīst. Tomēr mums arī nevajadzētu gaidīt, ka šāds augs pārstās augt pirms tā sasniedz briedumu. Ja tas pārstāj augt, noteikti ir kāds tārps saknē vai kāda nāvējoša slimība, kas to saruks un nogalinās.

Žēlastības darbība tiek arī salīdzināta ar raugu; kas sākumā ir tik mazs, ka tā klātbūtne miltos tik tikko ir jūtama. Bet kad tas sāk darboties, tas palielinās un izplatās, līdz viss ir raudzēts. Tomēr tā progress var tikt kavēts ar aukstumu; un procesu reti var atjaunot, lai tas nekaitētu ražai. Tāpat kristietis reti atveseļosies no atkāpšanās un atdzišanas savās dievbijīgās jūtās.

Atkal, žēlastība tiek salīdzināta ar dzīvu avotu — fontu, kura ūdeņi burbuļo un sūta pastāvīgu straumi. Kristus saka: "Ūdens, ko Es viņam došu, būs viņā ūdens aka, kas izšļakstās mūžīgajā dzīvē.". Šie vārdi tika izteikti, kad mūsu Kungs sēdēja pie dziļas akas, sarunājoties ar samarieti. Kā bija viņa paraža, viņš mācīja no apkārtējiem objektiem. Viņš novirzīja viņas uzmanību no ūdens, kas varēja tikai remdināt dabisko slāpes, uz dzīvo ūdeni, kas atsvaidzina dvēseli. Bet viņa, nesaprotot viņu, vēlējās zināt, kā viņš var iegūt dzīvo ūdeni no dziļas akas, bez nekā, ar ko vilkt. Lai parādītu dzīves ūdens pārākumu, viņš teica, ka tie, kas no tā dzer, to iegūs sevī, pastāvīgi izšļakstoties pašam, kā no pārpilnas fontas.

Viens no autora agrīnās dzīves dziļi lolotajiem atmiņām ir dzīvs avots, kas plūda no akmens netālu no viņa bērnības mājas. Smagākā sausuma nekad to neietekmēja, un aukstākajā ziemas sezonā tas nekad nesasala. Bieži, kad viņš cēlās no rīta, kad dzesošie vēji svilpa ap māju, un viss šķita noslēgts ar mūžīgu salsu, ledus un sniegs būtu kūpējis ap avotu. Tādējādi, kā pastāvīga straume, mūsu žēlastībām jāplūst, neietekmētām no citu sausuma vai bezauglības, izkausējot apkārtējos sirdis.

"Taisnīgie," saka Dāvids, "uzplauks kā palma koks; viņš augs kā ciedrs Libānā." Palma koks turpina augt un palielināties, un saglabā savu vitalitāti un auglību, iespējams, ilgāk nekā jebkurš cits koks. Tas ir arī slavens ar savu spēju vairot savējo, tā sakne ražo lielu skaitu dzinumu; un kad tas tiek stādīts pie dzīva avota tuksnesī, drīz vien atradīsies neliela palma koku birzs, kas aug apkārt tam. Šis ir viens no lietderīgākajiem kokiem, kura katra daļa tiek izmantota kādam nolūkam. "Uzplaukt kā palma koks," tāpēc, ir pilns ar nozīmi. To kristietis var realizēt tikai tad, kad viņš progresē savā garīgajā izaugsmē, veicinot "taisnības koku" pieaugumu Kunga dārzā ar savu ietekmi, un pārpilnībā darot lietderīgus darbus.

Ciedrs ir mūžzaļš koks. Tas neatmet savu zaļumu, kā daži koki, un nepaliek acīmredzami nedzīvs pusi gada, un tad atkal uzplaukst īsai sezonai; bet tā izaugsme ir stabila un droša. Tas ir mūžzaļš. Augt kā ciedrs, tāpēc, norāda uz stabilu progresu dievišķajā dzīvē.

Motīvi, kas mudina mūs meklēt un saglabāt augstu dievbijības līmeni, ir augstākie, kādus var piedāvāt mūsu prātam. Dieva gods to prasa. Tas ir lielākais iespējamais labums. Tas ir dievišķo pilnību atklāsme viņa saprātīgajiem radījumiem. Šī atklāsme tiek darīta, atklājot tiem viņa radīšanas, aizgādības un žēlastības darbus, un iespiežot viņa morālo tēlu viņu sirdīs. Viņu laime slēpjas tieši šajā. Tādējādi, veicinot savu godu, Dievs īsteno augstāko nesavtīgās labvēlības pakāpi. Nekas nevar pievienot viņa laimei: nekas nevar to samazināt. Ja visa radība būtu izdzēsta, un Dievs būtu vienīgais būtne visumā, viņš joprojām būtu pilnīgi godīgs un laimīgs sevī. Tādēļ nevar būt nekādas savtības viņa godības saglabāšanā. Radītāja gods ir būtisks radījuma labumam. Tādēļ vēlme godināt Dievu ir jābūt mūsu rīcības noteicošajam principam, mūsu darbību virzošajam avotam.

Bet kā Dieva gods tiek veicināts ar mūsu izaugsmi žēlastībā?

1. Tas tiek atklāts mums, iespiežot viņa tēlu mūsu sirdīs, un dodot mums garīgu atklāsmi par viņa morālās dabas izcilību, tīrību un skaistumu.

2. Tas tiek atklāts citiem, ciktāl mēs saglabājam svētu dzīvi; jo tādējādi Kristus morālais tēls tiek parādīts, kā saules gods parādās caur atstaroto mēness gaismu.

3. Dieva gods tiek veicināts, iepazīstinot citus ar brīvās žēlastības bagātībām un vedinot viņus pie Kristus; jo šādi viņi saņem garīgu gaismu, lai redzētu dievišķo pilnību skaistumu un godu, un viņa tēls tiek iespiests viņu dvēselēs.

Mēs arī turam lielu iedrošinājumu tiekties pēc progresa dievišķīgās lietās. Dieva vārds ir pilns ar solījumiem tiem, kas tiecas pēc augstākiem sasniegumiem dievišķīgās zināšanās un svētumā. Pravietis Hozeja saka: "Tad mēs zināsim, ja mēs turpināsim zināt Kungu: viņa izeja ir sagatavota kā rīts; un viņš nāks pie mums kā lietus, kā vēlīnā un agrā lietus uz zemes.". Viņa izeja tiem, kas turpinā, lai viņu pazītu, būs tikpat noteikta, un tikpat regulāra, un stabila, kā ikdienas rīta atgriešanās; un tikpat progresīva kā saule, kad tās stari izlaužas no austrumām, un palielinās spilgtumā un intensitātē, līdz tie izlej dedzinošu karstumu, un stabilu, skaidru gaismu, pilnīgai dienai. "Ja mēs turpināsim zināt Kungu," mūsu mierinājumi būs tikpat pastāvīgi, un mūsu pieredze par Kunga labestību būs tikpat noteikta, kā regulāra nakts un dienas maiņa; un mūsu saziņa ar Dievu, un gaismas palielināšanās, būs tikpat stabila kā saules progress no agrā rītausmas līdz pusdienai. Var būt gadījuma mākoņi; bet tie ātri izklīdīs, un taisnības Saule izlauzīsies ar saldākiem stariem un vairāk iedrošinošu spožumu.

Viņš arī "nāks pie mums kā lietus, kā vēlīnā un agrīnā lietus uz zemi." Palestīnā lietus nenokrīt, kā šajā valstī, visu gadu; bet smagas lietus nolīst, lai apūdeņo zemi sējas laikā, lai sēkla dīgst un aug; un šīs lietus ir tik bagātīgas, ka veicina veģetāciju ar stabilu progresu, līdz ražas tuvumā, kad "vēlīnā lietus" nokrīt, lai pabeigtu ražu - lai piešķirtu graudiem ķermeni, lai tie, kad tie nogatavojas, būtu pilni un pilnvērtīgi. Ja šī vēlīnā lietus iztrūkst, grauds sarūk, un savelkas, tā ka grauda kvalitāte pasliktinās, un daudzums samazinās. "Agrīnā lietus" tekstā, kas tika citēts, tad, šķiet, apzīmē to "atsvaidzinājumu no augšas", ko dvēsele piedzīvo, kad vārdam "labā sēkla" pirmo reizi dīgst; un, ja tā ir bagātīga, un jaunais pārvērstais "seko tālāk, lai pazītu Kungu", impulss, ko viņš tad saņem, nesīs viņu stabilā garīgās izaugsmes gaitā, līdz "vēlīnā lietus" nāk, lai pabeigtu viņa augļus.

Kristiešiem, kuri ir guvuši lielu progresu dievišķajā dzīvē, ir kaut kas ļoti līdzīgs šai "vēlīnai lietus". Viņi turpina stabilā gaitā pēc savas pārvēršanās, vienmēr virzoties uz priekšu, lai gan, iespējams, mazāk pamanāmi dažās sezonās nekā citos, tā kā veģetācijā ir sezonas, kad lietas šķiet, ka ne progresē. Bet, visbeidzot, pēc tam, kad viņi uzticīgi sekoja, lai pazītu Kungu, viņi saņem svaigu svaidījumu no augšas. Kunga Gars tiek izliets pār tiem atkal, kā "vēlīnā lietus", lai pabeigtu kristīgo žēlastību izaugsmi. Var gadīties, ka veģetācijas augšanā Austrumos, kādu laiku pirms "vēlīnās lietus", sausums var būt tik lielisks, ka grauds nokalst, un, iespējams, šķiet, ka tas izžūs un savelksies.

Tātad bieži vien pirms šī jaunā pieredze, par ko es runāju, kristietis tiek izvests caur lielām pārbaudēm, bieži vien pārsniedzot tās kārdinājuma stiprumu un pārliecības spēku, kas bija pirms viņa pirmās piedošanas žēlastības pieredzes. Bet kad gaisma atkal ienāk viņa prātā, viņš tiek izvests "plašā vietā" un redz "Kunga skaistumu" un Viņa žēlastības godību ar skaidrāku redzējumu nekā jebkad agrāk. Pilnīgas pārliecības bagātība ienāk viņa dvēselē, un viņa miers plūst kā upe, kas nekad neizžūst. Viņam ir jaunas un skaidrākas atklāsmes par Dieva godību un par to dievišķo un neizsakāmi godīgo noslēpumu, "Dievs, kas kļūst cilvēks." Viņa dvēsele tiek pacelta Dieva ceļos, lai gan viņš pats ir ļoti pazemots un pazemojas Dieva priekšā. Viņš ir nomainījis "verdzības garu" pret "adoptijas garu". Viņa prāts ir "pilnīgā mierā, balstīts uz Dievu". Un šis "vēlais lietus" nogatavina viņa augļus. Viņa mīlestība un prieks, kā arī visas viņa dievbijīgās jūtas, ir tīrākas un garīgākas, ar mazāku cilvēcisku aizraušanos; viņa ticība ir stiprāka, skaidrāka un stabilāka; viņa pacietība ir stiprinājusies; viņš ir vairāk atturīgs, maigāks, lēnāks, pazemīgāks, konsekventāks savā raksturā un uzvedībā vienmēr. Viņš burtiski un patiesi "ražo augļus ar pacietību"; un viņa augļi paliek un tiek redzēti Dieva žēlastības godībai. Un daudziem šis atsvaidzinājums tiek atkārtots visu kristīgo dzīvi, liekot viņiem vienmēr "ražot augļus savā sezonā".

Ir kaut kas līdzīgs šim "vēlākajam lietum" Bībeles svēto pieredzē, tāpat kā Ījaba, viņa pārbaudījumā, un Dāvida un Pētera pieredzē pēc viņu kritieniem. Tāpat mēs to atrodam izcilu kristiešu atmiņās, piemēram, Bunyana, kundzes Edvards (Džonatana Edvardsa sieva), Edvarda Peisona, Džeimsa Brainerda, Teilora, Grifina un daudzu citu. Kundze Edvards ilgu laiku baudīja, kā viņa teica, "pilnas pārliecības bagātību". Viņa juta "ne pārtrauktu un pilnīgu nodošanos Dievam, attiecībā uz veselību vai slimību, vieglumu vai sāpēm, dzīvi vai nāvi; un pilnīgu savu tuvāko zemes draugu dzīves nodošanu." Viņa arī juta "saldu mieru un dvēseles skaidrību, bez mākoņa, kas to pārtrauktu; nepārtrauktu prieku visos dabas un Dieva darbu darbos; brīnišķīgu piekļuvi Dievam lūgšanā, sarunājoties ar Viņu, it kā Dievs būtu šeit uz zemes; biežas, skaidras, jūtamas un tūlītējas atbildes uz lūgšanām; visas asaras noslaucītas; visas bijušās dzīves nepatikšanas un bēdas aizmirstas, izņemot skumjas par grēku; visu darot Dieva godībai, ar nepārtrauktu un ne pārtrauktu prieku, mieru un jautrību." Tajā pašā laikā viņa ar lielu rūpību veica ikdienas dzīves pienākumus, uzskatot tos par Dieva kalpošanas daļu; un, kad tie tika darīti šīs motivācijas dēļ, viņa teica, ka tie bija tikpat patīkami kā pati lūgšana. Viņa arī rādīja "ārkārtīgu trauksmi, lai izvairītos no katra grēka un izpildītu katru morālo saistību. Viņa bija ļoti piemērota katra sociālā un relatīvā pienākuma izpildē; parādīja lielu dzīves un sarunas nekaitīgumu; lielu pazemību, labvēlību un gara maigumu; un ar ievērojamu sirdsapziņu izvairījās no visām lietām, kuras viņa uzskatīja par savas rakstura neveiksmēm."

Bet kā šie cilvēki sasniedza šo augstumu kristīgajā dzīvē? Lai gan ar brīvu, suverēnu žēlastību — tomēr tas nebija ar nekādiem brīnumiem. Ja mēs izmantosim tos pašus līdzekļus, mēs varam sasniegt to pašu mērķi; un tas bez jebkādas pazemošanas mūsu atkarībai no Dieva vai Viņa suverenitātei žēlastības izdalīšanā; jo Viņš ir iecēlis līdzekļus, kā arī mērķi. Runājot par Mrs. Edwards sasniegumiem, viņas vīrs saka: "Mrs. Edwards ilgā laikā, neparastā veidā, augusi žēlastībā; un kāpa, ar ļoti jūtamiem soļiem, uz augstāku mīlestību pret Dievu, atšķirtību no pasaules, un pārvaru pār grēku un kārdinājumu, caur lielām pārbaudēm un konfliktiem, un ilgstošu cīņu un cīņu ar grēku, un dedzīgu un pastāvīgu lūgšanu un darbu dievbijībā, un prāta iesaistīšanu visu līdzekļu lietošanā. Šis augums bija pavadīts, ne tikai ar lielu reliģisko jūtu pieaugumu, bet ar ļoti redzamu ārējās uzvedības maiņu; jo īpaši dzīvojot virs pasaules, un lielākā mērā stingrības un spēka ceļā uz pienākumu un pašatsacīšanos; uzturot kristīgo cīņu zem kārdinājumiem, un uzvarot, no laika uz laiku, zem lielām pārbaudēm; neatlaidīgi stāvot nekustīgā, neskartā mierā un atpūtā, zem laika izmaiņām un negadījumiem, piemēram, ārkārtējas sāpes un acīmredzamu tuvās nāves draudu."

Mēs atrodam līdzīgu pārbaudījumu un cīņu stāstus citu cilvēku dzīvē. Tas ir tas, ko mēs varam gaidīt. Tas atbilst kristīgajai dzīvei, kā aprakstīts Dieva vārdā. Tas ir "caur lielām ciešanām, ka mēs ieejam debesu valstībā." Šis ir ceļš, pa kuru mums jāiet, ja mēs kādreiz tur iekļūsim. Mums jāpadara dievbijība par lielāko dzīves darbu, kuram viss pārējais jāpiešķir. Mums jāiesaistās darbā ar visu savu dvēseli, skatoties uz Kristu pēc spēka pret mūsu garīgajiem ienaidniekiem; sekojot Pāvila piemēram, "aizmirstot to, kas aiz mums, un sniedzoties pie tā, kas priekšā; tiecoties uz mērķi pēc augstā aicinājuma balvas Dievā Kristū Jēzū;" un tad mēs beidzot nāksim kā uzvarētāji, "caur To, kas mūs ir mīlējis un devis sevi par mums."