Meitas, izmisība, bailes un atbrīvošana

Meitas, izmisība, bailes & glābiņš

Lūkas 8:40-56

Dr. Džonatan Pennington

Mūsu Raksti šorīt nāk no Lūkas 8:40-56. Ja jūs varat, vai jūs, lūdzu, nostāties kājās, lai dzirdētu Dieva Vārdu?

Tagad, kad Jēzus atgriezās, ļaužu pūlis Viņu sagaidīja, jo visi viņu gaidīja. Tad vīrs vārdā Jairs, sinagogas vadītājs, nāca un krita Jēzus kājām, lūdzot Viņu nākt uz viņa māju, jo viņa vienīgā meita, meitene apmēram divpadsmit gadu veca, mira.

Kad Jēzus bija ceļā, ļaužu pūlis gandrīz saspiests Viņu. Un tur bija sieviete, kura divpadsmit gadus bija pakļauta asiņošanai, bet neviens nevarēja viņu dziedināt. Viņa nāca aiz Viņa un pieskārās Viņa apģērba malai, un nekavējoties viņas asiņošana apstājās.

"Kas mani pieskārās?" Jēzus jautāja.

kad visi to noliedza, Pēteris teica: "Skolotājs, ļaudis spiežas un grūstās pret Tevi."

Bet Jēzus teica: "Kāds mani pieskārās; Es zinu, ka spēks ir izgājis no Man."

Tad sieviete, redzot, ka viņa nevar palikt nepamanīta, nāca drebēdama un krita Viņa kājām. Visu ļaužu priekšā viņa stāstīja, kāpēc viņa pieskārās Viņam un kā viņa tika nekavējoties dziedināta.

Tad Viņš teica viņai: "Meita, tava ticība tevi dziedinājusi. Ej mierā."

Kamēr Jēzus vēl runāja, kāds nāca no Jaira mājas, sinagogas vadītāja. "Tava meita mirusi," viņš teica. "Netraucē vairs skolotāju."

Dzirdot to, Jēzus teica Jairam: "Nebīsties; tikai tic, un viņa būs dziedināta."

Kad Viņš ieradās Jaira mājā, Viņš neļāva nevienam ieiet ar Viņu iekšā, izņemot Pēteri, Jāni, Jēkabu un bērna tēvu un māti. Tikmēr visi ļaudis raudāja un sēroja par viņu.

"Apstādiniet raudāšanu," Jēzus teica. "Viņa nav mirusi, bet guļ."

Tie izsmējās par viņu, zinādami, ka viņa ir mirusi. Bet viņš ņēma viņu pie rokas un teica: “Mana bērniņa, celies!” Viņas gars atgriezās, un tūdaļ viņa sāka staigāt. Tad Jēzus lika viņiem dot viņai ko ēst.

Viņas vecāki bija pārsteigti, bet viņš pavēlēja viņiem nerunāt nevienam par to, kas bija noticis.

Šis ir Dieva vārds.

Nū… īstenībā. Šis ir spēcīgs stāsts. Labi zināms stāsts. Patiešām, divi stāsti savijušies kopā. Un daļa iemesla, kāpēc tas ir tik slavens, ir tā, ka Matejs, Marks un Lūka visi pieraksta to vienādi: viens stāsts sākas, otrais pārtrauc to, un tad pirmais noslēdzas. To zinātnieki sauc par interkalāciju, bet tā kā tas ir grieķu vārds, man patīk domāt par to kā par gyro — viens slānis, tad pildījums, tad pēdējais slānis.

Un Lūka novieto šo “gyro stāstu” vienas veselas ainu sērijas beigās, kas rāda Jēzus spēku darīt labu. Atgriežoties 7. nodaļā, viņš dziedina simtnieka kalpu no attāluma. Viņš augšāmcēļas atraitnes dēlu. Viņš piedod grēkus. Viņš nomierina vētru. Tieši pirms šī viņš rāda varu pār garīgo pasauli, izdzinot ļēmonu leģionu. Un tagad, lai noslēgtu šo Jēzus varas portretu sēriju, mēs iegūstam šo dubulto stāstu.

Bet šeit notiek vairāk nekā tikai divi stāsti, kas savākti kopā. Šie stāsti apzināti atspoguļo viens otru. Jūs varētu to saukt par divu meitu stāstu. Jairus meita pirmajā stāstā, un tad šī sieviete — kuru Jēzus sauc par “Meitu” viskritiskākajā brīdī.

Abas meitas arī, pēc jūdu likuma, ir rituāli nešķīstās — viena hroniskas asiņošanas dēļ, otra nāves dēļ. Mēs atgriezīsimies pie tā.

Un tad ir pārsteidzošā savienojums ar divpadsmit. Divpadsmit gadus veca meitene. Sieviete, kas cieš divpadsmit gadus. Gads, kad šī meitene dzimusi, bija gads, kad šīs sievietes ciešanas sākās. Neredzamas diegu pavedieni savieno viņu dzīves, un tagad — lai gan viņi, iespējams, nekad nav viens otru pazinuši — viņi krustojas šajā dienā, šajā brīdī, kad abi satiek Jēzu un tiek pilnībā pārveidoti.

Tradicionāli meitene kļūst par sievieti divpadsmit gadu vecumā. Tātad šeit mums ir divas meitas, divas sievietes, kuru stāsti ir saistīti. Un, redzot viņas kopā, es domāju, ka Dievs mums saka kaut ko dziļu.

Viņu stāstu secība ir vienāda: izmisums, bailes un atbrīvošana. Tā ir kustība, kuru mēs sekosim.

Tātad, ja jums ir Bībele — vai arī varat to atvērt — griezieties pie Lūkas 8, sākot ar 40. pantu. Es gribu palēnināties, pievērst uzmanību un iziet cauri tam, kas notiek, lai mēs varētu dzirdēt, ko Dievs mums saka.

Pirmais posms ir izmisums.

Jēzus ir atgriezies no tā dīvainā izceļojuma ar saviem mācekļiem, kur viņš satika un dziedināja dēmonisko. Tagad viņš ir atgriezies apdzīvotā vietā, un visi viņu meklē. Viņi ir dzirdējuši viņa mācību. Viņi ir redzējuši, kā viņš dziedina. Viņi zina, ka kaut kas no Dieva klātbūtnes atspoguļojas viņā. Tātad pūlis spiežas iekšā.

Bet šajā spiedošajā pūlī atveras ceļš. Ierodas VIP: Jairs, sinagogas vadītājs. Cieņpilns, cienīts vīrs. Un kā viņš tuvojas Jēzum?

Viņš krīt Jēzus kājām un lūdz viņu.

Lūkas atkal un atkal lieto šo attēlu — krīt Jēzus kājām — kā izmisuma ķermenisku izpausmi. Tas ir nebrīvprātīgi. Tas notiek, kad apakša pazūd.

Es nekad to nebiju pieredzējis līdz šim brīdim, izņemot dažus mirkļus pēdējā desmitgadē — vienu reizi dziļas trauksmes un netaisnības periodā, kad es burtiski sabruku zemē. Un tad, pagājušajā gadā, pēc mana sievas smadzeņu audzēja operācijas, apmēram astoņpadsmit stundas vēlāk, kad viņa bija šausmīgās sāpēs un mēs domājām, ka beigas ir pienākušas — es nevarēju nesabrukt viņas gultas tuvumā. Daži no jums tur bijuši. Daži no jums nav. Bet tas ir universāls cilvēka izpausme izmisumam.

Un kāpēc Jairus ir izmisumā? Jo viņa vienīgā meita — viņa dārgā divpadsmitgadīgā — mirst. Ne tikai slima. Ne tikai raizē savus vecākus tā, kā bērni bieži dara. Viņa mirst.

Un tāpēc viņš ir iznīcināts.

Un, ja jūs tikai paskatāties uz pirmajām pāris versēm — 41. un 42. versēm — tik daudz ciešanu, tik daudz sāpju, tik daudz bailes ir iepakotas tajās, ka ir viegli pārlasīt garām emocionālajam svaram tam, ko šis cilvēks piedzīvo. Jēzus, kuru mēs pastāvīgi redzam pārpilnu līdzjūtības, saka jā. Viņš iet ar Jairu. Un 42. verses beigas mums atgādina atkal, ka pūļi viņu spiež. Ikviens vēlas būt viņam tuvumā.

Tad 43. versē tiek ieviests pārtraukums:

Tur bija sieviete, kura divpadsmit gadus bija pakļauta asiņošanai, bet neviens nevarēja viņu dziedināt.

Marks piebilst, ka viņa bija iztērējusi visu, kas viņai bija, ārstiem, un tā vietā, lai kļūtu labāk, viņa tikai pasliktinājās.

Tātad ar Jairu mēs redzam akūtu izmisumu — pēkšņu krīzi. Ar šo sievieti mēs redzam hronisku izmisumu — divpadsmit ilgus ciešanu gadus. Un saskaņā ar Levitiku 15, kāds arī būtu bijis viņas medicīniskais stāvoklis, tas viņu novietoja kategorijā, kas bija rituāli neiztīrīta. Ne grēciniece. Ne vainīga. Bet atdalīta. Nogriezta.

Un tā kā viņas stāvoklis nekad nebeidzās, atdalīšana nekad nebeidzās. Viss, ko viņa pieskārās, varēja kļūt neiztīrīts. Ikviens, kuru viņa skāra. Viņa nevarēja pielūgt templī. Viņa, iespējams, nevarēja pat ieiet Jeruzālemē. Viņa bija izolēta. Viena. Nabaga. Izstumta.

Iedomājieties: divpadsmit gadi bez pieskāšanās. Divpadsmit gadi bez kāda mājas uzņemšanas. Divpadsmit gadi bez sabiedrības.

Un tagad — šeit — viņa redz savu iespēju. Pūlis ir milzīgs. Visi spiežas. Neviens nevar skaidri redzēt. Mācekļi cenšas pārvaldīt haosu. Un viņa domā: Ja es varu tikai pietuvoties… neviens nemanīs. Neviens neatpazīs. Ja es varu tikai pieskarties viņa apģērba malai… es ticu, ka es būšu dziedināta.

Tāpēc viņa izslīd caur pūli, iespējams, ar savu šalli noliktu zemāk, un izstiepj roku. Viņa pieskaras viņa apģērba malai.

Un acumirklī — viņa zina. Viņas ķermenis viņai saka. Kā locītava, kas atgriežas savā vietā. Vai kā tas brīdis, kad psiholoģiska nasta, kuru tu pat pilnībā nesaprati, pēkšņi tiek noņemta, un tu saproti, cik smaga tā bijusi. Viņa zina, ka ir dziedināta.

Es iedomājos, ka viņa tik tikko varēja noticēt — prieks sajaukts ar neticību, sajaukts ar bailēm atkal uz cerību.

Stāsts varēja beigties tur. Daudzi stāsti beidzas tā. Cilvēki satiek Jēzu, saņem dziedinājumu un iet savā ceļā. Un ar Jairu Jēzus varēja vienkārši dziedināt viņa meitu no attāluma, kā viņš darīja 7. nodaļā.

Bet notiek kaut kas negaidīts. Ir vēl viens solis. Ne tikai izmisums un atbrīvošana — bet šausmas.

Skaties uz 45. pantu:

"Kas mani pieskārās?" Jēzus jautāja.

Visi noliedz. Pēteris saka, ko jebkurš no mums teiktu: Kungs, visi tevi pieskaras. Bet Jēzus zina, ka ir noticis kaut kas cits. Viņš zina, ka no viņa ir izgājusi spēks.

Un tas ir dīvaini. Tas ir vienīgais brīnums, kā šis — kāds pieskaras Jēzus apģērbam un tiek dziedināts. Tas gandrīz jūtas kā maģija, kā dziedināšanas nods vai kristāls fantāzijas stāstā. Bet tas nav tas, kas notiek. Tas ir personiski. Tas ir ticība. Tāpēc Jēzus zina.

Galu galā, daudzi cilvēki spiedās viņam klāt. Tikai viens saņēma dziedinājumu.

Un tagad sievietes izmislināšanās pārvēršas bailēs. Viņa bija cerējusi palikt anonīmai. Viņa bija to panākusi. Viņa bija saņēmusi dziedināšanu. Viņa varēja izslīdēt prom. Bet Jēzus aptur visu pūli un jautā: Kas mani pieskārās?

Viņas īslaicīgais prieks sabrūk bailēs. Divpadsmit gadi kauna, izslēgšanas, vientulības — tagad atklāti. Viņa ir pieskārusies Jēzum, potenciāli padarot viņu nešķīstīgu. Viņa to darīja slepeni. Un tagad viņa stāv Dieva vīra priekšā ar neiedomājamu varu.

47. pants:

Tad sieviete, redzot, ka viņa nevar palikt nepamanīta, nāca trīcēdama un nokrita viņa kājām. Visu cilvēku priekšā viņa pastāstīja, kāpēc viņa bija pieskārusies viņam un kā viņa bija tūdaļēji dziedināta.

Tāpat kā Jairus, viņa krīt Jēzus kājām. Bet ne tikai izmisumā — arī bailēs. Viņai nav ne jausmas, kas notiks tālāk. Viss, ko viņa var darīt, ir būt godīgai un metināties viņa priekšā.

Un pirms mēs dzirdam Jēzus atbildi, paskatieties uz 49. pantu:

Kamēr Jēzus vēl runāja, kāds atnāca no Jairus nama. “Tava meita ir mirusi,” viņš teica. “Netraucē vairs skolotāju.”

Tātad tāpat kā sievietes stāsts pārvēršas no izmisuma prieka un bailēs, arī Jairus stāsts pārvēršas no izmisuma bailēs. Viņš redz sūtni. Viņš dzird aukstos vārdus.

Un ja jūs mēģināt iedomāties Jairus situāciju šeit — tiešām iedomāties — jūs varat just spriegumu. Viņš ir izmisīgs. Viņš ir lūdzis Jēzu nākt. Jēzus ir piekritis. Bet pūlis palēnina visu. Cilvēki spiežas no visām pusēm. Un Jairus noteikti domā: Kungs, lūdzu — mana meita mirst. Mums nav laika tam.

Un tad Jēzus apstājas.

Un šī sieviete — izstumtā — nāk uz priekšu un krīt viņa ceļos. Un viss, ko Jairus var domāt, ir: Mums nav laika tam. Mana meita mirst. Lūdzu, Kungs, mums jāiet.

Un tad, šīs agonizējošās kavēšanās vidū, viņš dzird aukstos vārdus:

“Tava meita ir mirusi.

Netraucē vairs skolotāju.”

Tas atbalso Marijas un Martas sēras Jāņa 11, kad viņu brālis nomira un Jēzus nebija ieradies laikā.

Abas stāsti veic pagriezienu, ko mēs negaidām. Tie pāriet no šausmīga uz vēl sliktāku. No izmisuma uz bailēm.

Bet šīs divas meitas drīzumā piedzīvos kaut ko citu. Un šeit sākas trešā kustība — atbrīvošana.

Atgriezīsimies pie sievietes ar asiņošanu. Viņa trīc Jēzus kājām, iespējams, baidoties, ka viņš varētu atņemt dziedināšanu vai kauns viņu publiski, vai labākajā gadījumā teikt: labi, tu vari to atstāt, bet ko tu darīji, bija nepareizi.

Kāds būs viņa vārds?

48. pants:

“Meita, tava ticība ir dziedinājusi tevi.

Iet mierā.”

Nevis pārmetot viņai, nevis atņemot savu spēku, viņš svētī viņu. Viņš sauc viņu par Meitu — vārdu, ko Jēzus nekad neizmanto nevienam citam evaņģēlijos. Un viņš sūta viņu mierā.

Un tas mums atkal parāda: tas nebija maģija. Tas nebija brīnumainas amuletas brīdis. Jēzus izceļ viņas ticību. Viņš grib, lai viņa — un visi pārējie — saprot, kas īsti notika.

Ievērojiet paralēli ar Jairu. Nekavējoties 50. pantā, kad pienāk ziņa par viņa meitas nāvi, Jēzus pagriežas pie viņa un saka:

“Nebaidies.

Tici, un viņa tiks dziedināta.”

Ticība atkal.

Un tas notiek tieši tā. Ja jūs skatāties uz nākamajiem dažiem pantiem, Jēzus iet uz Jaira māju. Meitene ir mirusi. Visi zina to. Viņš neļauj pūlim sekot — tikai Pēterim, Jēkabam, Jānim un vecākiem. Viņi ieiet istabā, kur guļ jaunā meitene.

Ceļā Jēzus saka: “Kāpēc jūs raudāt? Viņa nav mirusi, bet guļ.” Viņi smejas par viņu. Viņi zina nāvi, kad viņi to redz. Bet Jēzus bieži vien nozīmē vairāk, nekā viņa vārdi sākumā liecina.

Un kāpēc viņš to saka? Apskatieties 56. pantā. Pēc tam, kad viņš viņu augšāmcēla, viņš saka viņiem neteikt nevienam, kas noticis. Jēzus nemēģina uzbudināt pūli. Viņš nemēģina iegūt popularitāti vai sākt kustību. Ja viņš gribētu slavu, viņš būtu darījis šo brīnumu ielā.

Viņš darbojas no līdzjūtības — tīras, īstas līdzjūtības. Viņš atdod dzīvību šai ģimenei, bet viņam nav intereses par izrādi. Viņš ir nācis, lai dziedinātu, jā — bet arī lai mācītu, lai pasludinātu valstību un galu galā mirtu un augšāmceltos, ievestu jaunas attiecības starp Dievu un cilvēci.

Tātad izmisums, kas pārvērtās šausmās, tagad pārvēršas atbrīvošanā — abām meitām.

Un ko tas nozīmē mums?

Kad es šonedēļ pārdomāju šo stāstu, es domāju: vienā ziņā būtu pietiekami vienkārši stāvēt izbrīnā. Redzēt Jēzus spēku. Atgādināt, ka tas pats Jēzus, kurš darīja šīs lietas, ir dzīvs šodien, klāt ar mums, spēcīgs un līdzjūtīgs un mērķtiecīgs.

Bet es gribu izvilkt divas teiksenes — divas patiesības — kuras es domāju, ka Dievs aicina mūs redzēt.

Pirmā:

Dievs grib, lai mēs iegūtu pilnīgāku priekšstatu par to, kas ir Jēzus un ko viņš dara cilvēkiem — mums.

Mēs pareizi runājam par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos grēku piedošanai. Tas ir būtiski. Neapstrīdami. Bet tas nav viss stāsts.

Šādi stāsti mums rāda, ka Jēzus darbs arī ietver: * attīrīt to, kas ir nešķīsts * noņemt kaunu * uzvarēt nāvi * atbrīvot cilvēkus no izmisuma situācijām * atjaunot cilvēkus sabiedrībā

Abas meitas tiek atjaunotas savās sabiedrībās. Tieši kā dēmonizētais iepriekšējā stāstā. Toms Raits to skaisti izsaka: Jēzus kļūst ar savām rokām netīrs ar pasaules problēmām. Viņš pieņem mūsu trīcošo pieskārienu. Un viņš atbild ar centrālo Bībeles pavēli: Nebaidieties.

Jēzus ne tikai piedod grēkus — viņš noņem kaunu. Viņš ne tikai sola mūžīgo dzīvi — viņš uzvar nāvi. Viņš ne tikai samierina mūs ar Dievu — viņš atjauno mūs vienam ar otru.

Un tas joprojām ir taisnība šodien. Daži no jums šeit — vai skatās tiešsaistē — jūtas izolēti. Kauns. Nožēla. Kauns. Ārēji jūs izskatāties labi. Iekšēji jūs jūtaties viens.

Jēzus nāca ne tikai lai piedotu jums, bet lai atjaunotu jūs — sev un citiem. Neatkarīgi no tā, vai jūsu kļūdas ir publiskas vai privātas, attiecību vai finansiālas, jūsu kauns var būt noņemts. Jūs varat būt atjaunoti sabiedrībā, pēc kuras jūs tiecaties.

Viens komentētājs teica to labi:

“‘Netraucējiet skolotāju vairs’ nekad nav pareizā atbilde mūsu problēmām.”

Varbūt šodien jūs jūtaties bezcerīgi. Pārāk kaunīgi. Pārāk salauzti. Pārāk tālu aizgājuši.

Bet “netraucējiet skolotāju vairs” nekad nav pareizā atbilde.

Tas pats Jēzus, kurš pieskārās šo cilvēku dzīvēm, pieskaras arī mūsu dzīvēm. Un mēs vēlamies būt baznīca, kur atjaunošana ir laipni gaidīta. Jums nav jābūt savai dzīvei kārtībā vispirms. Jūs esat laipni gaidīti būt atjaunotiem.

Un tas viss tiek piekļauts nevis ar darbiem, bet ar ticību — nokrītot pie Jēzus kājām, savā sirdī vai ar savu ķermeni, un atzīstot savu nepieciešamību.

Kas noved pie otrās patiesības:

Dievs izmanto izmisumu un bailes, lai mūs pārveidotu — neatkarīgi no tā, vai atbrīvošana nāk vai nē.

Šajos stāstos atbrīvošana notiek. Bet dažreiz tā nenotiek. Un tomēr Dievs izmanto izmisumu un bailes, lai mūs pārveidotu — neatkarīgi no tā, vai atbrīvošana nāk vai nē.

Šīs nedēļas laikā man bija iespēja — daļa no tās bija plānota, lielākā daļa neplānota — pavadīt daudz laika ar daudziem no jums. Laiks ar cilvēkiem šeit, cilvēkiem tālu. Laiks, pavadīts kā garīdznieks, klausoties, sniedzot atbalstu, konsultējot, lūdzot. Šī nedēļa bija īpaši smaga — pilna ar izmisuma un iznīcības situācijām.

Es biju kopā ar vecākiem svētajiem, kuri rūpējas par laulātajiem ar demenci, vienlaikus saskaroties ar vēzi paši.

Es esmu bijis ar cilvēkiem, kuru dzīve no ārpuses izskatās spīdīga, bet iekšēji ir pilna ar vainu, trauksmi un nožēlu.

Esmu sēdējis ar cilvēkiem drupu vidū pēc darba zaudēšanas, laulību sabrukuma un konfliktu ar pieaugušajiem bērniem, kurus viņi nezina, kā pārvarēt.

Es pat runāju ar studentu un draugu, kurš strādā Kristus Derības Baznīcā Nešvilā, kur pirms mēneša notika traģiski notikumi. Viņš bija savā birojā, kad tas notika — tik tikko izvairījās — un pēc tam stāvēja autostāvvietā, liecinieks briesmīgajām sekām. Izmisums.

Ir viens saruna, kuru es gribu ar jums dalīties, jo šī persona mani lūdza to darīt. Kriss man deva atļauju to dalīties. Citādi es to nedarītu.

Tas ir par mūsu brāli Endroju Toy. Daudzi no jums zina Endroju un Saru Betu. Viņi ir Sojourn locekļi. Endrojs ilgiem laikiem cīnās ar veselības problēmām, bet pēdējās nedēļās lietas ir kļuvušas īpaši grūtas. Viņš pašlaik atrodas slimnīcas gultā — viņš var skatīties tieši tagad — no Sinsinati, gatavojoties lielai operācijai ar būtiskām komplikācijām. Pirms dažām dienām viņš ļoti tieši jautāja saviem ārstiem: „Kādas ir manas izdzīvošanas iespējas?” Un atbilde nebija zema.

Tātad mums bija ilga telefona saruna. Nāve viņam pašlaik ir ļoti reāla tādā veidā, kādu lielākā daļa no mums dzīvo noliegumā. Mēs runājām par Lūkas 18 — vienu no maniem iecienītākajiem fragmentiem — kur Jēzus stāsta divu vīru lūgšanas stāstu: viens pārliecināts par savu taisnību, otrs sāpīgi apzinīgs par savu grēku un salauzto stāvokli. Viens saka: „Paldies, ka es neesmu kā tas cilvēks.” Otrs var tikai teikt: „Dievs, apžēlojies pār mani, grēcinieku.” Un Jēzus jautā: Kurš no viņiem aizgāja attaisnots?

Mēs runājām par to. Mēs runājām par Lūkas 8. Mēs runājām par šo stāstu šodien. Un slavēsim Dievu par žēlastību Andreja balsī — vienkāršību uzticēties Jēzum nāves priekšā, skaidrību, kas nāk, kad nāve nav teorētiska, bet iespējama. Šī ir dīvana izmisuma dāvana. Dīvana bailes dāvana. Tā noskaidro, kas ir svarīgi. Tā noskaidro, kāda ir dzīve.

Un jūs varat pievienoties man lūgt, lai Dievs pilnībā atbrīvo viņu — lai Dievs pasargā viņu un viņa ģimeni no šīs sāpes. Dievs var to darīt. Bet pēc Andreja liecības — ko viņš gribēja, lai es jums saku — ir šādi:

Dievs ir klāt ar viņu šajā biedējošajā situācijā, neatkarīgi no tā, vai atbrīvošana nāk vai nē.

Tas ir skaisti. Jo ar Dievu lietas ir dažādas. Zināt, kas ir Dievs kā Atbrīvotājs — pat ja atbrīvošana aizkavējas vai nenāk — maina visu.

Man patīk šīs vietas no Deuteronomijas. Israēls ir bijis tuksnesī četrdesmit gadus — četrdesmit gadus izmisuma, bailes, zaudējuma un sāpes. Un Mozus saka Deuteronomijā 8:

Jūs atcerēsieties visu ceļu, kā Kungs, jūsu Dievs, jūs vadīja šos četrdesmit gadus tuksnesī, lai pazemotu jūs, pārbaudītu jūs, lai zinātu, kas bija jūsu sirdī... Un viņš pazemoja jūs un ļāva jums būt izalkušiem, un baroja jūs ar mannu... lai viņš varētu jums zināt, ka cilvēks nedzīvo tikai ar maizi, bet ar katru vārdu, kas nāk no Kunga mutes... lai viņš pazemotu jūs un pārbaudītu jūs, lai darītu jums labu galu.

Tā ir skaidrība, kas nāk tuksnesī.

Tā ir skaidrība, kas nāk izmisumā.

Tā ir skaidrība, kas nāk bailēs.

Henrijs Deivids Toro slaveni teica: “Lielākā daļa vīriešu dzīvo klusas izmisuma dzīvi.” Viņš turpina: tas, ko mēs saucam par padošanos, patiesībā ir apstiprināta izmisums. Un neapzināta izmisība slēpjas zem dzīves izpriecuām.

Es nezinu, kur jūs šodien atrodaties. Es zinu, ka daudzi no jums esat izmisumā. Daži no jums ir šausmās. Daži no jums jūtaties labi — un tas ir labi. Ir atpūtas sezonas. Bet agri vai vēlu katrs no mums saskarsies ar savām robežām — savu mirstību, savu kontroles trūkumu.

Un Dieva vēstījums šeit ir tāds, ka tas pats Dievs, kurš bija klāt Jairam un viņa meitai, un šai sievietei ar asiņošanu, ir tas pats Dievs, kurš nav mainījies. Viņš ir klāt tagad mums Jēzus dēļ. Tas tiešām ir labs jaunums.

Nekad nezinādams, kur jūs šodien atrodaties — vai arī, ja ne šodien, tad kādu dienu drīzumā — kad jūs saskarsieties ar izmisumu un šausmām, ir cerība.

Ir cerība, jo Dievs būs klāt ar jums.

Ir cerība, jo Jēzus uzņem trīcošos.

Ir cerība, jo ticība — vienkārša, izmisīga ticība — atver durvis uz Viņa klātbūtni.

Dr. Džonatans T. Peningtons pašlaik ir Dienvidu seminārā Luivilā, Kentuki štatā, profesors Jaunās Derības interpretācijā. Viņš arī regulāri ir kalpojis kā viesprofesors Reformētajā teoloģiskajā seminārā (Orlando), Dienvidaustrumu seminārā, The Village Church Institute (Dallas) un The Institute of Biblical Studies Orlando, FL, kā arī Morling koledžā (Melburna, Austrālija).

Šis raksts ir balstīts uz Dr. Peningtona sprediķa burtisko tekstu. Tas ir bijis viegli rediģēts Copilot, kā arī Third Millennium Ministries teoloģiskā personāla.