Gribas verdzība

The Willas Vergu

1. sadaļa: Kāpēc apgalvojumi ir svarīgi

Autors: Martins Luters

Šis raksts ir balstīts uz tulkojumu, kas izdarīts 1823. gadā, veica Edvards Tomass Voganis. Valoda ir modernizēta ar CoPilot AI palīdzību, ar turpmākām izmaiņām un galīgo apstiprinājumu Thirdmill redakcijas komandas.

Ļaujiet man sākt ar dažām lietām, ko jūs teicāt savā priekšvārdā — jo godīgi runājot, jūs, šķiet, mazināt mūsu pusi, kamēr pastiprināt savu. Jūs mani kritizējāt iepriekš par to, ka esmu pārāk stingrs savos uzskatos, un tagad jūs sakāt, ka esat tik neērti ar spēcīgiem apgalvojumiem, ka drīzāk vēlaties nostāties skeptiķu pusē — vismaz tad, kad Svētās Raksti un Baznīcas mācības to atļauj. Jūs skaidri esat kāds, kurš dod priekšroku Baznīcas autoritātes ievērošanai, pat ja jūs pilnībā nesaprotat, ko viņa māca. Un šī ir tā domāšanas veids, ko jūs, šķiet, apbrīnojat.

Tagad es novērtēju jūsu mierīgos nodomus. Jūs skaidri mēģināt būt laipns un izvairīties no konflikta. Bet, ja kāds cits būtu teicis to, ko jūs teicāt, es varētu būt atbildējis asāk — tikai godīgi runājot. Pat tā, es nevaru ļaut šo ideju palaist garām, lai cik labi nodomāta tā būtu.

Lieta ir šāda: būt kristietim nozīmē stingri stāvēt uz to, ko jūs ticat. Ja jūs neesat kārtīgi ar apgalvojumiem — drosmīgiem, neizvēlīgiem ticības apgalvojumiem — tad jūs trūkst kaut ko būtisku. Ļaujiet mums būt skaidriem par to, ko es domāju ar “apgalvojumu”: tas ir pieķeršanās saviem uzskatiem, apstiprināšana, aizstāvēšana un neatkāpšanās. Tā vienmēr ir bijusi lietota vārds, un es runāju specifiski par patiesībām, kuras atklājis Dievs Svētajos Rakstos.

Mums nedzam vajadzīgas tādas zinātniskas personas kā Erasms, lai vadītu mūs cauri neskaidrām vai triviālām debatēm. Kas mums īsti ir vajadzīgs, ir skaidrība un pārliecība par lietām, kas ir svarīgas — lietām, kas nav tikai muļķīgas vai neatbilstošas, bet kas ir mūsu ticības centrā. Es pieņemu, ka jūs šeit nerunājat par šīm triviālām debatēm — ja vien jūs nejauši neesat sajaucis savas tēmas, vai vēl sliktāk, jūs iesakāt, ka Brīvās Gribas mācība nav svarīga. Tas būtu nopietns kļūme.

kā kristieši, mēs neaizņemamies ar skepticismu. Mēs esam pārliecinoši — pat vairāk nekā stoiķi. Pāvils pastāvīgi mudina mums būt pārliecinātiem un nekustīgiem tajā, ko mēs ticam. Romiešiem viņš runā par atzīšanos, kas ved pie pestīšanas. Jēzus saka, ka ja mēs atzīsim Viņu citu priekšā, Viņš darīs to pašu mūsu labā Tēva priekšā. Pēteris mums saka būt gataviem paskaidrot cerību, kas mums ir. Apgalvojums ir kristietības sirds. Ja tu to atņem, tu atņem pati ticību.

Svētais Gars tika dots mums, lai pagodinātu Kristu — pat līdz nāvei. Tas ir augstākais apgalvojums. Gars nesēž atpakaļ; Viņš saskaras ar pasauli un nosauc grēku. Pāvils saka Timotejam runāt drosmīgi, pat ja tas ir neizdevīgi. Bet kā kāds var pārmanīt citus, ja viņš pats netic vai neapgalvo patiesību? Šāds cilvēks nedrīkst sludināt — viņš jānosūta uz realitātes pārbaudi. Un godīgi, es tērēju laiku, skaidrojot kaut ko, kas būtu jābūt pašsaprotamam. Kāds kristietis pieļautu domu, ka apgalvojumi neir svarīgi? Tas ir tāpat kā teikt, ka reliģija un ticība neir svarīgas.

Un tomēr jūs sakāt: „Es neesmu apgalvojumu piekritējs; es dodu priekšroku vairāk mērenai pieejai.” Jūs precizējat, ka jūs nerunājat par Kristus vai Viņa mācību atzīšanu, un es novērtēju to. No cieņas es tagad netiesāšu jūsu nodomus. Bet es domāju, ka jums vajadzētu būt uzmanīgākiem ar saviem vārdiem. Neatkarīgi no tā, cik sirsnīgs ir jūsu sirds, jūsu valoda to neskaidro.

Ja jūs domājat, ka Brīvā Griba nav būtiska kristietībai, tad jūsu vārdi ir jēgpilni — bet jūsu spriedums ir kļūdains. Ja jūs domājat, ka tā ir būtiska, tad jūsu vārdi ir maldinoši, pat ja jūsu spriedums ir pareizs. Jebkurā gadījumā jūsu sūdzības par "nederīgiem apgalvojumiem" šeit īsti neattiecas. Tās ir ārpus jautājuma.