Gribas verdzība

The Bondage of the Will

2. sadaļa: Erasms atklāts kā skeptiķis

Autors: Mārtiņš Luters

Šis raksts ir balstīts uz 1823. gadā Edward Thomas Vaughan veiktā tulkojuma. Valoda ir modernizēta ar CoPilot AI palīdzību, ar turpmākām izmaiņām un galīgo apstiprinājumu no Thirdmill redakcijas komandas.

Runāsim par jūsu apgalvojumu – ne tikai par brīvo gribu, bet arī par reliģisko mācību kopumā –, kur jūs sakāt, ka, ja vien Svētās Rakstu un Baznīcas dekrētu absolūtā autoritāte nestāvētu ceļā, jūs labprāt pievienotosiet skeptiķiem, jo esat tik ļoti noguris no apgalvojumiem.

Šī frāze – “absolūtā autoritāte un Baznīcas dekrēti” – ir slidena. Jūs izklausāties godbijīgi pret Svētajiem Rakstiem un Baznīcu, taču jūs norādāt, ka vēlaties būt brīvs, lai pieņemtu skepticismu. Kāds kristietis tā runā? Ja jūs atsaucaties uz triviālām mācībām, tad noteikti, daudzi cilvēki vēlas brīvību tās apšaubīt. Tas nav nekas jauns.

Patiesībā, lielākā daļa kristiešu jau izmanto šo brīvību, kad noraida stingru dogmatismu. Ja vien, kā norāda jūsu vārdi, jūs domājat, ka kristieši parasti pieturas pie bezvērtīgām mācībām un muļķīgi strīdas par tām. Bet ja jūs runājat par būtiskām ticības lietām, tad sakot, ka jūs vēlaties, lai jums nebūtu jāapgalvo nekas, ir dziļi satraucoši. Īsts kristietis teiktu: “Tālu no tā, lai stātos uz skeptiķu pusi, es cenšos stingri stāvēt Dieva vārdā, apgalvojot, ko tas māca – un pat nenozīmīgās lietās es cenšos būt pārliecināts. Kas ir bēdīgāks par nenoteiktību?”

Tad jūs dodat: “Es labprātīgi iesniegšu savu spriedumu visam tam, vai es to saprotu vai ne.” Tiešām, Erasm? Vai nepietiek ar to, ka iesniedzaties Svētajiem Rakstiem? Vai jums arī jāpieņem Baznīcas dekrēti? Vai jūs sakāt, ka Baznīca var pavēlēt to, ko Svētie Raksti nedara? Ja tā, kur ir brīvība spriest par mācību, kā Pāvils māca 1 Corinthians 14:29? Šķiet, ka jūs iebilstat pret Baznīcas dekrētu vērtēšanu, bet Pāvils uzstāj uz to.

Šī jūsu jaunā pazemība — akli pakļaujoties cilvēka autoritātei — atņem mums tiesības vērtēt mācību. Kur Svētie Raksti to prasa? Un kāds kristietis teiktu: „Es pakļaujos, pat ja nesaprotu”? Jūs apliecināt pārliecības, tās nesaprotot. Bet Svētie Raksti nosoda tos, kas nesaprot, ko viņi apgalvo ticēt. Kā kāds var patiesi ticēt, nesaprotot?

Jūs, šķiet, norādāt, ka ticība neprasa pārliecību. Bet ja „izpratne” nozīmē pilnīgu izpratni par kaut ko, tad daļēja izpratne nav pietiekama. Jūs nevarat apgalvot, ka saprotat vienu daļu no Dieva, nesaprotot visu Viņu. Mums vispirms ir jāizprot Dievs, pirms mēs varam izprast kaut ko citu radībā.

Galu galā, jūsu vārdi nozīmē, ka ticība nav svarīga — kamēr tiek saglabāts miers. Kad reputācija, drošība vai bagātība ir apdraudēta, jūs, šķiet, atbalstāt ideju atkārtot to, ko citi saka: „Viņi apstiprina, es apstiprinu; viņi noliedz, es noliedzu.” Jūs reducējat kristīgo mācību līdz vienkāršai filozofiskai domai, kas nav vērts aizstāvēt, jo tā tikai izraisa konfliktu. Jūs pasniedzat sevi kā miermīli, kurš vēlas noslēpt abus pušus, norādot, ka mēs cīnāmies par niekiem. Tāds ir īstais vēstījums aiz jūsu vārdiem, Erasm, — un man ir aizdomas, ka jūs zināt, ko es nesaku.

Tomēr es ļaušu šiem vārdiem paiet tagad, ar nosacījumu, ka jūs tos neatkārtosit. Bet esiet uzmanīgi pret Dieva Garu, kurš redz cauri pulētai valodai un pārbauda sirdi. Es teicu to, lai atturētu jūs no mūs apsūdzēt par stingrību vai pārmērīgu uzstājību. Jūsu pieeja norāda, ka jūs glabājat Lūciāna vai kāda Epikūrnieka garu, kurš netic Dievam un izsmiež tos, kas tic. Lai mēs būsim stingri, aizņemti ar patiesību un nekaunīgi par to. Jūs varat turpināt izpatikt saviem skeptiķiem un akadēmiķiem — līdz Kristus aicina jūs uz kaut ko lielāku.

Svētais Gars nav skeptiķis. Viņš nav rakstījis neskaidras domas mūsu sirdīs, bet stingras, dzīvē iesakņotas patiesības — patiesības, kas ir drošākas par visu, ko mēs esam pieredzējuši.

Tagad par citu lietu. Jūs apgalvojat, ka dažas kristīgās mācības ir būtiskas, bet citas nē; dažas ir slēptas, citas atklātas. Vai jūs tikai atkārtojat citu vārdus vai mēģināt izrādīties ar retoriku? Jūs citējat Pāvila vārdus —Romans 11:33) — un Jesajas vārdus —Isaiah 40:13).

Ir viegli teikt šīs lietas, rakstot vispārējai sabiedrībai, nevis tieši Lutēram. Bet es ceru, ka jūs vēl piešķirat Lutēram zināmu izpratni par Rakstiem. Ja nē, es pārliecināšos, ka jūs to darāt.

Atļaujiet man piedāvāt atšķirību: Dievs un Dieva rakstītais vārds nav viens un tas pats — tāpat kā Radītājs un Viņa radība ir atšķirīgi. Protams, daudzas lietas ir slēptas Dievā. Viņš pats to saka: Matthew 24:36), Acts 1:7), John 13:18), un 2 Timothy 2:19).

Bet daži filozofi — un jūs atbalsojat viņus šeit — apgalvo, ka Rakstos pašos ir slēptas mācības. Viņi nekad to nav pierādījuši. Ne reizi viņi nav parādījuši nevienu piemēru, lai atbalstītu savu apgalvojumu. Tomēr šīs idejas ir atturējušas cilvēkus no Rakstu lasīšanas un lika tiem šķist neatbilstošiem — lai velna paša filozofiskās ķecerības varētu iesakņoties Baznīcā.