Atklāsmes loma un rezultāts

Dr. Neila Nīlsona autors

Gandrīz visos 34 mūsu laulības gados — un pat pāris gadus pirms tam — esmu rakstījis dzejoli Valentīndienai savai sievai.

Nekļūstiet pārāk satraukti.

Katra dzejoļa tēma ir bijusi mana mīlestība pret viņu, atzīmējot mūsu laulības gadus ar dažādām tēmām, formām un noskaņām. Daži ir bijuši nopietni, citi smieklīgi. Bet viena lieta ir bijusi kopīga visiem: tie ir tiešām slikti dzejoļi.

Šis ir šogadējais dzejolis, kuru viņa pirmo reizi redzēs otrdienas vakarā. Jūs to neredzat. Un kad viņa to redzēs, viņa žēlsirdīgi aizstāvēs savu īsto dzejisku izjūtu. Viņa ir izcila dzejniece — īsta dzejniece — un viņa to baudīs un novērtēs. Un ar nelielu ironisku toni savā balsī viņa pat analizēs to, it kā tas, ko esmu rakstījis, būtu pelnījis kādu Šekspīra uzmanību.

Tas mūs ved pie 19. psalma, par kuru C. S. Lūiss rakstīja,

“Es uzskatu šo par lielāko dzejoli Psalmu grāmatā un vienu no lielākajām liriskajām dziesmām pasaulē.”

Citiem vārdiem, tas ir labāks par manu.

Šeit ir tik daudz īstas literārās kvalitātes, jo īpaši raksturīgo ebreju dzejas elementu: ritms, paralēlas nozīmes struktūras un provokatīvi metaforas un salīdzinājumi. Kā Lūiss arī norāda, šie raksturīgie elementi ir, Dieva aizgādībā, spējīgi izdzīvot tulkojumā citās valodās — atšķirībā no atskaņas, kuru ir gandrīz neiespējami tulkot. Un tā pat angļu valodā mēs varam novērtēt šī dzejoļa lielumu un skaistumu.

Ja jūs interesē tālāk izpētīt psalmu literārās un dzejiskās kvalitātes, es noteikti iesaku C. S. Lūisa Reflections on the Psalms un arī Lelanda Rīkena Words of Delight: A Literary Introduction to the Bible. Man jāpiebilst, ka Dr. Rīkens darbojās kā literārais konsultants English Standard Version tulkošanas procesā Bībeles, kuru, manuprāt, jums šorīt ir rokās.

Bet Psalmu 19 nav tikai lielisks dzejas darbs. Tas ir arī psalms, kas Dieva tautai piedāvā veidu, kā aptvert Viņa atklāsmes diženumu un skaistumu — gan dabā, gan Rakstos — un pēc tam parāda, kāda ir mūsu pareizā atbilde uz šādu lielisku patiesību.

Šis dārgums, kā jūs to skaisti izklāstīsit — un es esmu pateicīgs par to, kā tas ir sakārtots mūsu biļetenā šorīt — nāk sadaļās.

1.–6. pantos ir izklāstīta tā, ko parasti sauc par Dieva vispārējo atklāsmi.

7.–11. pantos ir izklāstīta tā, ko parasti sauc par Dieva īpašo atklāsmi.

12.–14. pantos ir izklāstīta spēcīgā, glābjošā, svētījošā ietekme, ko Dievs paredz mums šīs atklāsmes rezultātā.

Šeit ir psalma melodijas līnijas sākotnējais izteikums, lai jūs, klausoties, varētu to sekot:

Dieva vispārējās atklāsmes izpēte un prieks par to pareizi mudina uz Dieva īpašās atklāsmes izpēti un prieku par to — un abi pareizi mudina mūs galu galā priecāties par evaņģēliju un par evaņģēlija augļiem mūsu dzīvē.

Šeit mēs mācāmies, kā Dievs paredz, ka Viņa pasaule un Viņa Vārds mūs galu galā vedīs pie pestīšanas.

Vispirms tad 1.–6. pantos psalmists runā par Dieva bezvārdu liecību Viņa radījumā. To parasti sauc par vispārējo atklāsmi — dažreiz to sauc par „pasaules grāmatu”. Un psalmista galvenais punkts ir tas, ka debesis un, pēc analoģijas, visi radītie lieti liecina par savu Radītāju.

Kā to teica Džeimss Boiss, ilggadējais Pasaules desmitās Presbiterijas baznīcas Filadelfijā mācītājs: pasaules grāmata sniedz tik lielu Dieva esības un varas atklāsmi, ka tā vajadzētu likt ikvienam cilvēkam uz zemes meklēt Dievu, pateikties Viņam par to, ka Viņš viņu ir radījis, un pielūgt Viņu.

Šī Dieva godība nav tā, ko mēs varētu saukt par morālu godību. Jūs ievērosiet, ka Dieva vārds šeit ebreju valodā ir El, ļoti vispārīgs vārds, kas nozīmē Dievs, Radītājs. Un godība šeit nenozīmē morālu godību — Viņa īpašības, piemēram, taisnību, žēlsirdību, mīlestību, labestību, žēlpību. Tā drīzāk attiecas uz Viņa eksistenci, varenību un spēku, radot visu, kas pastāv. Mēs esam dziedājuši par to šorīt brīnišķīgi.

Romas 1. nodaļā Pāvils saka, ka Dieva radības godība ne tikai iedvesmo pielūgsmi Viņa varenajai varai, bet ir pieejama ikvienam cilvēkam uz zemes virsmas. Viņa mūžīgā vara un dievišķā daba ir skaidri redzama, un to var saprast no tā, kas ir radīts, tāpēc cilvēki ir bez attaisnojuma. Šis lieliskais Dieva godības panorāmas radījumā pamatoti iedvesmo pielūgsmi un brīnumu — un pamatoti nosoda tos, kas atsakās atzīt Radītāju.

Interesanti, ka tiem no mums, kas iesaistīti izglītībā — jo īpaši kristīgajā izglītībā — 1.—6. versēm ir brīnišķīgas sekas tam, ko mēs darām klasē dažādās disciplīnās. Mēs mācāmies šeit, ka daba ir vērta pētījuma; ka tā ir skaista, novērojama, saprotama. Mēs neesam iesprostoti mūsu pašu prātu subjektivitātē. Mēs varam novērot modeļus, regularitāti, kārtību. Mēs varam tos izmērīt. Mēs varam noteikt cēloņsakarības. Mēs varam izdarīt secinājumus par to, kā mūsu pūliņi var ietekmēt to, kas pastāv, labam vai slikti.

Daba runā nepārtraukti — dienu un nakti. Tā runā universāli — tā sasniedz zemes galus. Nav neviena cilvēka, kuram nebūtu šī bezvārda liecība par Dievu tieši priekšā viņa acīm.

Visbeidzot, šis psalms mudina ne tikai astronomijas izpēti, kas, šķiet, ir konkrētā atsauce šeit, bet gan visas "pasaules grāmatas" nodaļas. Mēs redzam matemātiku un fiziku — mērīšanu, aprēķināšanu, modeļus, kārtību. Un mēs jau esam norādījuši uz šī psalma formu: tā ir dzeja, lielisks augstas literārās mākslas darbs ar metaforu, salīdzinājumu, lirisku formu un ritmu.

Daba runā. Man patīk šī rinda: saule ir kā līgavainis, kas iziet no savas palātas.

Un, ja jūs ievērojat savās Bībeles, ievads saka: "Dziesmu vadītājam" — tas ir paredzēts kā psalms dziedāšanai.

Šeit ir arī mūzikas mākslas apstiprinājums. Citiem vārdiem sakot, visplašākajā nozīmē, tas, kas mums ir šajos pirmajos sešos pantos, ir ne tikai mandāts pielūgt lielisko Visuma Radītāju, bet arī visu mūsu aicinājumu, visu mūsu aicinājumu apstiprinājums, kam kā izejmateriāli ir Dieva radītās pasaules lietas. Un šāda dāvanas, šāda radīšanas realizācija visā tās kārtībā, lietderībā un dažādībā, vajadzētu mudināt ikvienu slavēt Radītāju.

Tātad, kad jūs rīt no rīta ejat uz darbu — vai pat šorīt, kad jūs sēžat šeit —, paskatieties apkārt. Viss, ko jūs redzat, sludina Dieva godību. Neatkarīgi no tā, vai jūs strādājat biznesā, medicīnā, tiesībās, rūpniecībā vai pat kalpošanā, neatkarīgi no tā, kādi ir jūsu amata materiāli un instrumenti, kādi ir principi, kas nosaka to pareizu izmantošanu, neatkarīgi no tā, kādi ir jūsu aicinājuma labumi un augļi — tas viss pasludina Dieva godību. Un, kā teikts Romiešiem 1, mēs ignorējam šo godību ar savu postu. Kāds svētku svinēšana tas ir pasaules lielumam un skaistumam un visam, kas tajā ir.

Bet psalmists tur neapstājas, jo šī Dieva atklāsmes aina vēl nav pilnīga. Dievs Savu būtību parāda ne tikai vārdiskās liecības veidā savā radībā, bet arī — daudz konkrētāk un dziļāk — Savā vārdā, Savā pilnajā liecībā, Rakstos. Tātad, otrkārt, 7.–11. pantos psalmists runā par Dieva rakstīto liecību Rakstos, ko bieži sauc par īpašo atklāsmi, dažreiz dēvē par „Vārda grāmatu”.

Tagad pāreja no 6. līdz 7. pantam — jūs ievērojāt, ka es apstājos — dažiem likās tik pēkšņa, ka tie secina, ka tie sākotnēji bijuši divi atsevišķi psalmi, kaut kā mākslīgi savienoti kopā. Patiesībā es domāju, ka tas ir pierādījums tam, ka psalmists saprata, ka šīs divas tēmas — pasaules grāmata un Vārda grāmata — ir nedalāmi un cieši saistītas.

Uzmanieties, kā C. S. Lūiss apraksta šo saikni psalma dzejas izteiksmē. Tā ir diezgan gara citāta, bet vērts to dzirdēt. Lūiss raksta:

Viņš vispirms domā par debesīm, kā dienu pēc dienas te redzamā gaisma rāda mums tās Radītāja spožumu. Tad viņš domā par sauli — tās kāzu prieka pilnību rītausmā, tās neiedomājamo ātrumu ikdienas ceļojumā no austrumām līdz rietumiem; visbeidzot, tās siltumu, nevis mūsu klimata maigo siltumu, bet bez mākoņiem, aklojošo, tirānisko staru, kas kaljas kalnos, meklējot katru spraugu. Atslēgas frāze, no kuras atkarīgs viss dzejolis, ir „tur nav nekā slēpta no tās siltuma”. Tā iedur visur ar savu stipru, tīru degsmi. Un tad uzreiz, 7. pantā, viņš runā par kaut ko citu, kas viņam neizskatās kā kaut kas cits, jo tas ir līdzīgs visuriedurošam, visu atklājošam saules starojumam. Likums ir nevainojams, tīrs un mūžīgs — spīdošs, stingrs, dezinficējošs, uzvarošs. Tā kā viņš juta sauli, iespējams, tuksnesī, meklējot viņu katrā ēnas nostūrī, kur viņš mēģināja no tās slēpties, tā viņš jūt likumu, meklējot visas viņa dvēseles slēptuves.

Un, protams, Lūiss šeit ir uz stingras bibliskas zemes. Jūs atceraties tās vārdus no Ebrejiem 4: Dieva vārds ir dzīvs un aktīvs, asāks nekā jebkurš abpusējs zobens… spējīgs izšķirt domas un nodomus sirdī. Un neviena radība nav paslēpta no tā redzes. Fiziskā saule ar visu savu meklējošo gaismu un dedzinošo karstumu spēcīgi norāda mums uz vēl vairāk — bezgala vairāk — iespiežamo, baltā karstumu, tiesājošo un glābjošo spožumu no Dieva rakstītā Vārda.

Interesanti: es iepriekš norādīju, ka Dieva vārds 1.–6. pantos ir El, vispārīgākais vārds, kas nozīmē Radītājs. Bet šeit, 7. pantā, Dieva vārds mainās. Tagad tas ir Jahve — solījumu devējs, solījumu turētājs, runājošais Dievs Ābrahāma, Īzaka, Jācoba un Dāvida. Un šis Kungs, Jehovas Dievs, tiešām ir runājis. Viņš ir runājis vārdos, kas ir pierakstīti mums Rakstos, pierakstīti, lai visas paaudzes un visi cilvēki un visas valodu grupas visos laikos un vietās varētu turēt šo vārdisko liecību savās rokās.

Jūs, iespējams, zināt, ka pirmo reizi kāds cilvēks pierakstīja Dieva vārdus — vismaz cik es varu zināt — bija Deuteronomijā 31, kur Mozus un cilvēki ir gatavi ieiet solījuma zemē un Mozus nodod vadību Jozuem. Un mēs lasām Deuteronomijā 31:9 šos vārdus: Tad Mozus pierakstīja šo likumu. Šie vārdi var viegli izslīdēt, bet tie ir milzīgi, spēli mainoši vārdi. Cilvēki, kuri bija dzirdējuši Dievu tikai dzirdami, tagad varēs dzirdēt, līdz pat mums, paaudzēm, nākošām Dieva vārdus.

Ievērojiet, kā šis Vārds — šie Dieva izteiktie vārdi — ir aprakstīts. Pirmkārt, lietvārdi: likums, noteikumi, priekšraksti, pavēles, bailes, ordinances. Visas šīs kopā veido visaptverošu izpratni par Dieva runu mums Rakstos. Turpretī pasaules grāmatas zināšanas prasa bijību un pateicību par Viņa lielumu, Dieva Vārda grāmata — likums, pavēles, bailes — prasa morālu un garīgu atbildi. Mums ir jāievēro Viņš. Mums ir jābaidās no Viņa. Mums ir jāpakļaujas Viņam.

Ievērojiet īpašības vārdus: pilnīgs, drošs, taisns, tīrs, patiess. Dieva atklāsmes pilnīga pilnība. Pilnīga patiesība. Ne viens vienīgais šuves viltus vai kļūdas visā.

Un tad ievērojiet darbības vārdiem balstītās frāzes, kas apraksta Dieva Vārda augļus: tas atdzīvina dvēseli. Tas padara gudru vienkāršo. Tas dod prieku sirdij un gaismu acīm. Tas pastāv mūžīgi. Tas brīdina mūs un sniedz lielu atvaļinājumu.

Pasaules grāmata — ar visu savu lielumu un skaistumu un brīnumu un bagātību un lietderību — vienkārši nevar nodrošināt tādas apmierinājumus un prieks un svētības kā šīs.

Psalmists mudina mūs redzēt visu mūsu iesaistīšanos pasaulē — mūsu studijas, mūsu darbu, mūsu aicinājumus, mūsu baudījumu — redzēt visu to Dieva atklātā Vārda kontekstā, kas ir vairāk vēlama nekā zelts, saldāks nekā saldākais medus.

Cik brīnišķīgi ir mūsu aicinājumi, cik interesanti un produktīvi tie var būt, tie ir nepilnīgi, neizpērkami un galu galā neapmierinoši ārpus Rakstu speciālās atklāsmes. Patiesībā viss Rakstu padoms mums saka skaidri, ka mēs nevaram galu galā izprast pasauli mums apkārt ārpus Dieva rakstītā Vārda, kas dod mums iespēju redzēt visu Dieva sirds gaismā par Viņa radību un Viņa galīgo mērķi izpirkt un samierināt visas lietas ar Viņu.

Un ļaujiet man īsi pateikt: šī ir viena no Rakstu patiesībām, kas mani ir piepildījusi ar sajūsmu, domājot par to, kas man nāks nākotnē. Jo vietās, kur evaņģēlija spēks ir liels, kur baznīca aug, kur iedzīvotāju un ekonomiskā izaugsme eksplodē — vietās kā Indonēzija un Indija, un drīzumā Kambodža un Laosa — tur ir jauns kustība kristīgajā izglītībā. Baznīcas vadītāji tur vēlas iedziļināties evaņģēlija patiesībās un Rakstu sistēmā ikvienā cilvēka domāšanas stūrī.

Patiesībā viņi man stāsta, ka mīl šīs valsts vēsturi, kur pirms gadsimtiem universitātes un koledžas tika dibinātas un balstījās uz Rakstu sistēmas. Un es domāju, ka mēs varam teikt, ka mācīšanās šajā kontekstā ir devusi tik daudz mūsu kultūras svētību. Es arī domāju, ka ir godīgi teikt, ka mēs šajā valstī esam briesmās aizmirst vai ignorēt šo vēsturi — vai uzskatīt to par pašsaprotamu. Ne tā ir Indonēzijā, kur ir izsalkums pēc rūpīgi bibliskas kristīgās izglītības, kas saistīta ar iedzīvotāju un ekonomisko izaugsmi. Es par to runāšu vēlāk.

Bet galvenais šeit ir šis: ja pasaules grāmata pareizi iedvesmo Dieva Radītāja pielūgsmi tāpēc, ko Viņš ir radījis, cik daudz vairāk grāmata vārds mums iedvesmo brīnumu un pazemību un pielūgsmi un paklausību un svētumu un prieku. El ir Jehova.

Un ja jūs baudāt Dieva radību visās tās formās un izpausmēs — ja jūs mīlat dabu un darbu savā dārzā, ja jūs mīlat savu māju un savu darbu un savu ģimeni un savas lietas — tad jums vajadzētu, godīgi, steigties uz tiem gadījumiem un kontekstu, kur jūs varētu dzirdēt šo Dievu Radītāju runājam vārdos, kurus jūs un es varam saprast.

Dievam ir runāts. Un Dievs runā. Un es tikai gribu teikt: kā mēs, kā Dieva cilvēki, drīkstam būt apmierināti ar vārdiem nenojošo radības liecību — lai arī cik brīnišķīga tā ir — kad mums ir šī vārda pilnā liecība, kas saskaņā ar Jēkaba 1, var izglābt mūsu dvēseles.

Bet mēs vēl neesam nonākuši pie psalma stāsta beigām. Jo Dievs ir iecerējis visu Savu atklāsmi — gan vispārējo, gan īpašo — lai mūs aizvestu kaut kur. Un tā mēs pārietam pie 12.–14. pantiem, kur psalmu autors runā par visa šī galīgo mērķi. Kāpēc pasaules grāmata galu galā? Kāpēc Vārda grāmata?

Jo Dieva iecerē vispārējā atklāsme nav pašmērķis. Tā ir brīnišķīga lieta — laba un noderīga, lai katrs cilvēks, kas to neapzināti nenoliedz, atzītu un pielūdza Dievu kā Radītāju. Bet tā nav pietiekami vienkārši svinēt Dieva radīšanas dāvanas un mūsu aicinājumus.

Un Dieva iecerē arī īpaša atklāsme nav pašmērķis. Bībele — Dieva iedvesmots, izelpots vārds — lai arī nepieciešama un būtiska īstam ticībai un mācekļiem, galu galā ir iecerēta, lai mūs, ar Dieva Gara starpniecību, vestu pie grēku nožēlas un ticības, svētuma un uzticības.

Mēs varam kļūt par izcilām Bībeles zinātniecēm. Mēs varam to studēt, zināt, pat baudīt no vāka līdz vākam — un joprojām palaist garām Dieva nolūku mums. Mēs varam kļūt kā tie Jāņa 5:39, par kuriem Jēzus saka: “Jūs izmeklējat Rakstus, jo jūs domājat, ka tajos jums ir mūžīgā dzīve; un tie ir tie, kas liecina par Mani, bet jūs negribiet nākt pie Manis, lai jums būtu dzīve.”

Un tā mēs nonākam pie 12.–14. pantiem:

"Kas var izprast savas kļūdas? Atbrīvo mani no slēptajām vainām. Turiet arī savu kalpu atbrīvotu no pārkāpumiem; nelieciet tiem valdīt pār mani. Tad es būšu nevainīgs un taisns lielās pārkāpšanas lietā."

Šeit mēs redzam atbildi, ko Dievs vēlas. Mans labs draugs Don Carson to izsaka šādi: šeit ir tas, ko Dievs vēlas no vispārējas atklāsmes un īpašas atklāsmes. Carson raksta, ka Dievs vēlas vairāk nekā izbrīnu sejā pret transcendento varu, vairāk nekā personīgu prieku personīgajā, runājošajā Dievā. Atbilstošā atbilde ir nožēla un ticība un dedzīga lūgšana, lai Dievs pats mūs attīrītu iekšā un padarītu mūsu vārdus un pārdomas patīkamus Viņa acīs.

Nožēla par slēptām kļūdām — tām, kas tik dziļi apraktas, ka mēs varbūt pat nezinām, ka tās tur ir.

Nožēla par pārdrošām grēkiem — tiem apzinātiem nepaklausības aktiem pret Dieva cerībām.

Un ne tikai nožēla, bet arī lūgšana par Dieva aizsardzību: Aizsargā savu kalpu no pārdrošām grēkiem; neliec tiem valdīt pār mani.

Bet tas ir pat vairāk nekā lūgšana par nožēlu, vairāk nekā lūgšana par aizsardzību kārdinājumu priekšā. Es ticu, ka šī ir īsta lūgšana par glābjošu ticību, jo Dāvids lūdz ļoti ziņkārīgu frāzi: Pasludini mani nevainīgu… tad es būšu nevainīgs un taisns lielās pārkāpumos.

Kas var padarīt Dāvidu nevainīgu un taisnu? Kas mūs var padarīt nevainīgus un taisnus? Ne mūsu faktiskā nevainība — mēs neesam faktiski nevainīgi. Dāvids to labi zināja. Izlasi Psalmu 32. Izlasi Psalmu 51. Viņš nepretendē uz nevainību kā pamatu savai pieņemšanai Dieva priekšā. Viņš lūdz Dieva pasludinājumu.

Pasludini mani nevainīgu, viņš kliedz — un tikai tad es būšu nevainīgs.

Kas tas ir? Es ticu, ka šeit, slēpts daudzām gadsimtiem pirms Jēzus atnākšanas uz zemi, ir krāšņa norāde uz to, ko Bībele sauc par evaņģēliju — labo vēstu par to, kā Dievs žēlsirdīgi un graciozi piedod un izglābj.

Pēc pasaules grāmatas mēs saprotam, ka Viņš ir suverēnais Radītājs.

Grāmatas Vārda dēļ mēs saprotam, ka Viņš ir svēts un taisns — un ka šausmīgā kontrastā mēs, tāpat kā Dāvids, esam dumpinieki, kas savās sirdīs pretojas Dievam. Mēs esam bezpalīdzīgi un bezcerīgi, nespējīgi sevi glābt no mūsu nosodāmās situācijas.

Un tā Dāvids metas Dieva žēlastībā — Dievs, kurš savā žēlastībā izvēlas neizturēties pret Dāvidu vai mūs tā, kā mūsu grēki pelna, bet gan piedod, pasludinot Dāvidu un mūs taisniem. Ne tāpēc, ka mēs esam taisni, bet tāpēc, ka Dievs izvēlas skatīties uz sava Dēla Jēzus nāvi — kuru Dāvids redzēja tikai ēnā, bet kuru mēs tagad redzam skaidri — kura nāvi mēs svinam kopā, kad piedalāmies Kunga Vakariņās.

Jēzus, vienīgais taisnais, vienīgais, kurš kādreiz bija patiešām nevainīgs un bez pārmetumiem, nomira mūsu vietā kā mūsu aizstāvis — nevainīgais vainīgā vietā, bez pārmetumiem pārmetamā vietā — maksājot cenu par mūsu dumpi pret mūsu svēto Dievu. Un Dievs pieņem šo maksājumu. Uz Jēzus nāves nopelniem Viņš pasludina mūs taisniem un bez pārmetumiem savā priekšā.

Vai jūs zināt, ka Psalmi 19 pasludina attaisnošanu tikai ticībā? Kāds gods.

Bet pat tas nav beigas. Psalms noslēdzas ar šo skaisto, pazīstamo pantu:

"Lai mana mutes vārdi un mana sirds pārdomas būtu pieņemami tavā acī, ak Dievs, mans klints un mans Glābējs."

Dāvids zina, ka viņš ir piedots ar Dieva žēlastības deklarāciju. Tagad viņš lūdz, lai viņa mute un viņa sirds — viss, ko viņš saka, un pat viss, ko viņš domā un jūt — būtu pieņemams un patīkams Dievam. Citiem vārdiem sakot, viņš lūdz, lai Dievs, kas attaisno, arī svētītu. Tas tiešām ir 1 Jāņa 1:9: Ja mēs grēksim, Dievs ir uzticīgs un taisns, lai mums piedotu mūsu grēkus un attīrītu mūs no visa netaisnība.

Kāda cita atbildes mēs varam piedāvāt šādam pestīšanas Dievam, kurš mūs ir atglābis no mūsu bezpalīdzīgā un bezcerīgā stāvokļa, kā ar dzīvēm, kas deg evaņģēlija dēļ, deg Viņa žēlastības dēļ — dzīvēm paklausības un svētuma tieksmes visos mūsu dzīves aspektos?

Un tā mums ir šī psalma pilnā kustība:

Ja mēs priecājamies par Dieva bezvārdu liecību vispārējā atklāsmē, cik daudz vairāk mums vajadzētu priecāties par Dieva vārdisko liecību īpašajā atklāsmē? Mūsu iesaistīšanās Dieva pasaulē vajadzētu mudināt mums skriet pie Dieva Vārda, kur mēs dzirdam Dieva runāšanu.

Bet tad, ja mēs priecājamies par Dieva vārdisko liecību īpašajā atklāsmē, cik daudz vairāk mums vajadzētu — pat šorīt — atvērties Viņa pārliecināšanas, piedošanas, attaisnošanas un svētīšanas darbam? Pazemīgi un grēcinieki, kā Dāvids, mums vajadzētu skriet pie Viņa, lai Viņš darītu šo darbu mūsos — ne vienreiz uz visiem laikiem, it kā mēs to sen atrisinājām, bet nepārtraukti priecājoties par labo vēstu par Dieva mūsu nevainības deklarāciju, pieņemot Jēzus nāvi kā pamatu šai deklarācijai, un tiecoties pēc evaņģēlija dēļ svētuma un paklausības Tam, kurš ir mūsu stingrais Akmens un svētīgais Pestītājs.

Tātad, brāļi un māsas, priecājieties par Dieva pasauli un aicinājumiem, ko Viņš jums ir devis, lai tos izpildītu. Vēl labāk, priecājieties par Dieva Vārdu un visu, ko Viņš mums tur stāsta par Sevi un saviem izglābšanas mērķiem. Bet vislabāk, sekojiet Psalmam 19 — sekojiet pasaules grāmatai un Vārda grāmatai līdz pat evaņģēlijai: labajai vēstij, ka Dievs piedod grēciniekiem, jo Jēzus nomira krustā, un labajai vēstij, ka ar šo evaņģēliju mēs varam runāt, domāt un dzīvot pieņemami Viņa acīs.

Šī trajektorija — šī Psalmam 19 melodiskās līnijas loģika — var būt šīs melodiskās līnijas beigas, bet tā nav Dieva atglābšanas nolūku melodiskās līnijas beigas savai radībai un jums.

Un mēs noslēgsim, dziedot himnu, kas apraksta šīs lieliskās Dieva nolūka galīgo mērķi — atklāt Sevi, lai mēs varētu pazīt Viņu, būt piedotiem un staigāt svētumā Viņa priekšā. Jūs to tik skaisti dzirdēsiet pēdējā pantā:

"Pabeidz, tad, Savu jauno radību; tīru un nevainojamu lai mēs būsim. Lai mēs redzam Tavu lielisko pestīšanu pilnīgi atjaunotu Tevī; pārvērsti no godības pār godību…. Vienīgi Jēzum Kristum lai ir gods un slavēšana."

Nīls Nīlsons ir Lookout Mountain, Džordžijas štatā, esošās Covenant College prezidents.

Šis raksts ir balstīts uz Dr. Nīlsona sprediķa burtisku transkriptu. Tas ir bijis viegli rediģēts ar Copilot, kā arī Third Millennium Ministries teoloģiskā personāla.