Celt uz akmeni

Ēka uz Akmens

Apustuļu darbi 9:31

Autors: Wiley Lowry

Ja jūs, lūdzu, atvērtu savās Bībeles Apustuļu darbu 9. nodaļu; tā atrodas 918. lappusē jūsu baznīcas Bībeles. Ja jūs esat šeit bieži, jūs dzirdat, ka mēs atkārtojam bieži pirmo jautājumu un atbildi uz Vestminsteras īso katehismu. Un tas tiešām ir pārsteidzoši skaidrs un noderīgs dzīves mērķa kopsavilkums. “Cilvēka galvenais mērķis ir godināt Dievu un baudīt Viņu mūžīgi.” Ja es varētu pievienot vienu lietu – un esmu pārliecināts, ka vīri, kas sēž Jerusalēmas kamerā Vestminsteras asamblejā, būtu bijuši ļoti ieinteresēti dzirdēt, ko es teiktu! Bet ja es varētu pievienot vienu lietu, es teiktu šo. Cilvēka galvenais mērķis ir godināt Dievu un baudīt Viņu kopā mūžīgi. Un iemesls, kāpēc es tā saku, ir tāpēc, ka baznīca ir centrāla Dieva nolūkiem savai tautai. Un ko mēs redzam Apustuļu darbu 9. nodaļas 31. versā, ir tā, ka baznīca tika būvēta uz Kristus. Un kad tā tika būvēta uz Kristus, viņi staigāja “arī Tā Kunga bailēs un Svētā Gara mierinājumā.” Redzat, viņi godināja Dievu un baudīja Viņu kopā.

Tātad, ar to prātā, ļaujiet mums iet pie Viņa lūgšanā un tad mēs lasīsim šo vakaru.

Mūsu Tēvs, mēs lūdzam, ka Tu dotu mums Tā Kunga bailes un Svētā Gara mierinājumu, pat kad mēs lasām šo pantu un studējam to šovakar. Un kad mēs ejam prom no šejienes, ka mēs ejam, lai godinātu Tevi un baudītu Tevi kopā mūžīgi. Mēs lūdzam šīs lietas Kristus vārdā, āmen.

Apustuļu darbi 9, tikai viens pants; 31. pants:

“Tātad baznīca visā Jūdejā un Galilejā un Samarijā bija mierā un tika stiprināta. Un staigādama Tā Kunga bailēs un Svētā Gara mierinājumā, tā vairojās.”

Zāle vīst un ziedi krīt, bet mūsu Dieva vārds pastāv mūžīgi.

Es gribu, lai mēs šovakar pētām šo pantu divos aspektos. Pirmais ir – uzbūvēts. Un otrais ir – izbūvēts. Uzbūvēts un izbūvēts. Lielāko daļu laika mēs pavadīsim pie pirmā, un ar to mēs sāksim, ar uzbūvēts.

Uzbūvēts

Tajā teikts, ka “baznīca visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā baudīja mieru un tika uzbūvēta.” Cits veids, kā mēs varētu teikt, ir tas, ka tā tika pacelta. Tā tika stiprināta. Baznīcas spēks ir liels jautājums. Baznīca ir Kristus ķermenis; tā ir Kristus līgava. Tā ir Labā Gana ganāmpulks. Tā tika savākta saskaņā ar Dieva mūžīgo plānu, nodrošināta ar Kristus dārgo asinsizliešanu, un tā tiek valdīta ar augušo un uzvarējušo Kunga Jēzus Kristus. Droši var teikt, ka baznīcas izaugsme un spēks ir atkarīgi no Kristus.

Un šajā pantā, manuprāt, mēs redzam trīs lietas, trīs veidus, kā Kristus ir tas, uz kura baznīca tiek būvēta. Trīs veidi, kā baznīca tiek būvēta uz Kristus. Viens ir tas, ka baznīca tiek būvēta uz Kristus pavēles. Mēs arī redzam, ka baznīca tiek uzbūvēta kā Kristus baznīca. Un tad arī mēs redzam, ka tā tiek uzbūvēta ar Kristus apņemšanos. Apskatīsim šīs trīs lietas.

Uzbūvēts uz Kristus Pavēles

Pirmkārt, mēs redzam, ka baznīca tiek būvēta, piepildot un pakļaujoties Kristus pavēlei. Jūs zināt, viens no lietām, kas šo pantu izceļ grāmatā "Darbības", ir tas, ka tas kalpo kā kopsavilkums. Tas ir kopsavilkums par visu, kas noticis pirms tam grāmatā "Darbības", bet tas arī ir pārejas pants. Tātad tas mūs sagatavojot, lai pastāstītu, kas notiks pārējā grāmatā "Darbības". Un kā kopsavilkums, 31. pants mums saka, ka baznīca visā Jūdejā, Galilejā un Samarā tika būvēta. Tagad, pieminot šīs trīs vietas, jo īpaši, mēs esam saistīti ar pašiem mērķi un kārtību un grāmatas "Darbības" plānu. Jo jūs redzat, kur grāmata "Darbības" sākas? Grāmata "Darbības" sākas Jeruzalemē un tā sākas ar Jēzu, un Viņš ir ar saviem mācekļiem un Viņš saka tiem gaidīt Jeruzalemē, gaidīt Dieva solījuma atnākšanu, Svētā Gara atnākšanu. Un tieši pirms savas debesbraukšanas Jēzus saka saviem mācekļiem. Viņš saka: “Jūs saņemsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā un Samarā un līdz zemes galiem.” Grāmata "Darbības" sākas ar Jēzu Jeruzalemē. Tā beidzas ar Pāvelu Romā. Un tā seko šai vietu līnijai, ko Jēzus dod saviem mācekļiem – Jeruzaleme, Jūdeja, Samara, un līdz zemes galiem.

“Uz šo akmeni”

Tādējādi 31. versē mēs atrodam, ka līdz ar Jēzus augšāmcelšanās vārdiem, kas izplatās, baznīca tiek veidota mierā – kur? „Visā Jūdejā un Galilejā un Samarijā.” Tieši tā, kā Jēzus bija pavēlējis, tieši tā Jēzus pavēlēja, tā baznīca aug un tiek stiprināta. Jūs redzat, ko Kristus pavēl, Kristus dod. Kad Viņš nosūta savus mācekļus, savus sekotājus būt lieciniekiem un padarīt mācekļus, Viņš izpildīs to, ko Viņš ir pavēlējis. Viņš radīs un dos augļus no viņu darba Viņam, jo tas ir Dieva plāns un tas ir Dieva darbs. Jūs atcerēsieties evaņģēlijās, kad Pēteris apliecina, ka Jēzus ir Kristus – un ko Jēzus saka Pēterim? Viņš saka: „Šajā klintī,” šai apliecinājumā Jēzus kā Kristus, „Šajā klintī es būvēšu savu baznīcu un elles vārti neuzvarēs to.” Un bija intensīva vajāšana un opozīcija pret baznīcu grāmatas „Apustuļu darbi” laikā. Un mācekļi, apustuļi, tika iemesti cietumā. Viņiem tika uzdots nerunāt par Jēzu. Mēs lasām par Stefanu un to, kā viņš tika nepatiesi apsūdzēts un viņš tika akmeņots; pirmais moceklis agrīnajā baznīcā. Mēs lasām pat nodaļā pirms šīs, ka tas bija Sauls, kurš kļuva par Pāvilu – viņš postīja baznīcu.

Bet ja mēs varētu tikai destilēt Apustuļu darbības vēstījumu dažos vārdos, mēs varētu teikt, ka tā ir augšāmcelšanās liecība ar spēku un ar vajāšanu. Un tas ir tas, ko mēs atrodam – ka tad, kad evaņģēlija vēstījums, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, iziet ārā un pēc Svētā Gara spēka baznīca vairojas un aug un tiek būvēta un stiprinās, pilnībā izpildot Kristus pavēli un intensīvu vajāšanu priekšā. Tagad mēs varētu gūt vairākas mācības no tā, tikai no šī viena punkta, jo mēs dzīvojam kultūrā, kurā gandrīz visos veidos tā ir pretīga Dieva ceļiem; tā ir pretīga Dieva patiesībai. Mēs redzam terorisma aktus, kas ir gandrīz iknedēļas realitāte, un tas arvien vairāk noslogo cilvēku prātus. Un tomēr, ko mēs redzam šajā fragmentā? Ka pat tad, kad baznīca šķiet kā nestabila, tai ir jāatjaunojas, īstā nepieciešamība ir reformēties; īstā nepieciešamība ir atgriezties pie augšāmcelšanās vēstījuma un pie atkarības no Svētā Gara, zinot, ka tas ir tas, kā Kristus būvē un stiprina Savu baznīcu.

Tas arī ir iedrošinājums mums. Varbūt daži no jums brīnās, vai ir vērts pievērsties baznīcai? Vai ir vērts kalpot un dot un padarīt sevi neaizsargātu kongregācijas dzīvē? Varbūt daži no jums ir kalpojuši baznīcā daudzus gadus; jūs esat noguruši? Varbūt tas vienkārši vairs nav tā prioritāte kā agrāk? Ko mēs redzam šeit, ir tas, ka baznīcas izaugsme, baznīcas spēks, ir Kristus pavēle. Tas ir Dieva plāns un Dievs Savu darbu redzēs līdz galam, līdz pilnībai, līdz laika beigām, Kristus godības un Savu cilvēku labad. Šī vieta mums saka: “Skaties, ko Dievs dara Savai baznīcai, ar Savu baznīcu. Viņš dod, ko pavēlējis.” Gaidiet to! Lūdzieties par to! Gaidiet to! Un pievērsieties Viņa baznīcai.

Izcelta kā Kristus Baznīca

Tas mūs ved pie otra lieta. Kura ir baznīca? Tā ir Kristus baznīca! Šī ir Kristus baznīca, kas tiek būvēta. Kristus ir baznīcas galva, un ir viena baznīca; viena baznīca ar mieru un vienotību Kristū. Apskatieties atpakaļ uz to pantu, 31. pantu. Apskatieties, ko tas saka. Tas saka: “Tātad baznīcai,” vienīgajai baznīcai, “bija miers un tā tika būvēta.” Tā ir viena baznīca, lai gan tā atrodas daudzās vietās. Tā atrodas Jūdejā, Galilejā un Samarijā, bet tā joprojām ir viena baznīca. Patiesībā, ja mēs tulkotu vārdu “visā”, kur teikts “visā”, mēs varētu teikt: “visā”. Tātad jūs varētu teikt, ka tā ir baznīca “visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā”. Un tas vārds grieķu valodā ir tieši tāds pats vārds, no kura mēs iegūstam vārdu “katoliskā”. Tas ir tas, ko mēs apliecinām vai atzīsim, kad mēs sakām Aposloku ticības apliecību un mēs sakām, ka ticam “svētajai katoļu baznīcai”. Mēs nesakam, ka ticam Romas katoļu baznīcai, bet gan tai, ka ticam vienai universālai baznīcai, pasaules Kristus baznīcai. Mēs apliecinām savu ticību un savu saistību ar to. Baznīca, kas sastāv no ticīgajiem no katras tautas, katras cilts, katras valodas, katras tautības.

Viens Baznīca Kristū Jēzū

Tas ir tas, par ko Jēzus lūdza pirms savas krustā ciešanas. Viņš lūdza kopā ar saviem mācekļiem, lai visi, kas tic uz Viņu, būtu viens, tāpat kā Viņš un Tēvs ir viens. Tas ir tas, ko Jēzus lika saviem mācekļiem darīt Mateja grāmatas beigās, kad Viņš saka: „Ejiet un darīt mācekļus no visām tautām.” Un ko mēs atrodam, kad nonākam līdz Atklāsmes grāmatai, bet tā ir jaukta daudzskaitļa pūlis, ko neviens nevar saskaitīt, kas atrodas tronī un pielūdz Jēru, pielūdzot Kristu. Tas ir Dieva solījums, kas atgriežas pie Viņa solījuma Ābrahāmam, ka caur Ābrahāma pēcnācējiem visas zemes ciltis būs svētītas. Tā ir viena baznīca un tā ir Kristū Jēzū. Un mēs redzam šīs vienības sākumu tieši šeit Apustuļu darbos 9. nodaļas 31. versā, kad tie no Jūdejām un Galilejas un Samarijas tiek savākti kopā un viņi baudās mieru un viņi baudās uzcelšanu, būdami stiprināti.

Pārvarot šķēršļus

Un jau šajā brīdī, grāmatā "Apustuļu darbi", baznīca ir pārvarējusi lielas barjeras. Jūs zināt, ja jūs vienkārši ņemat šos trīs vārdus: "Judeja, Galileja un Samarija", šajos trīs vārdos ir sarežģīta un satraucoša vēsture. Tur ir elkdievība, pilsoņu karš, naids, trimda, aizspriedumi, pasaulīgums, paštaisnība. Judeja bija tempļa vieta. Tur dzīvoja reliģiskā elite un tur viņi atradās. Galileja bija jūdu teritorija, bet tā bija daudz vairāk ietekmēta un ietekmēta ar kultūras ietekmēm no romiešu un grieķu kultūras. Samarija atradās starp abām un viņi nebija tīras jūdu izcelsmes un viņi sekoja dažādām reliģiskām praksēm. Un jūdi ienīda samariešus. Mums tiek stāstīts, ka tie no Galilejas, kad viņi gāja lejā uz Judeju, viņi šķērsoja Jordānas upi, lai apietu Samarijas apgabalu. Viņi nevēlējās saskarties ar šiem cilvēkiem. Un dažreiz izcēlās intensīva vardarbība starp šīm cilvēku grupām. Bet šeit mums tiek stāstīts, ka bija viena baznīca šajās vietās un šai baznīcai bija miers un tā tika stiprināta. Tā nebija tikai brīva no opozīcijas; tur bija miers starp viņiem. Tur bija miers starp šiem cilvēkiem, kuri kādreiz bija ienaidnieki ar Dievu un tagad viņi bija samierināti ar Tēvu un dāvināti ar mūžīgo dzīvi Jēzus Kristus, Svētā Gara dāvanu. Šie bija cilvēki, kuri bija ienaidnieki viens ar otru, un tagad viņi priecājas kopā priekā, ticībā un biedriskumā. Un vārds "baznīca", kas mums šeit ir, nozīmē burtiski "izsaukti". Viņi tika "izsaukti" no saviem bijušajiem ceļiem un no saviem dažādajiem fona, lai nāktu vienā baznīcā, vienā ķermenī, vienā tautā Kristus godībai.

Un iespējams, ka visacīmredzamākais piemērs tam radikālajam pārveidojumam, ko šie cilvēki piedzīvo, ir pārveidojums, kas notika ar Saulu vai Pāvelu. Šeit bija vīrietis agrāk šajā nodaļā, šeit ir vīrietis, kurš bija galvenais baznīcas vajātājs un apspiedējs, un tagad viņš tiek ievests baznīcā, svēto kopībā. Un ne tikai viņš vairs nav vajātājs, bet tagad viņš ir viens no galvenajiem instrumentiem baznīcas stiprināšanai. Tāds ir radikālais pārveidojums, kas notiek šajā nodaļā, šajā pantā, par ko mums tiek stāstīts. Baznīcas augšana ienes mieru starp tiem, kuri ir dažādi un sadalīti. Kāpēc tas ir svarīgi? Kāpēc ir svarīgi vienotība starp šo dažādību? Jo nekas cits to nevar izdarīt; tikai Kristus to dara. Tas notiek tikai Kristus baznīcā, un tāpēc tas atnes godību Kristus vārdam. Un mēs to redzam tieši šajā pantā.

Izbūvēta ar Kristus saistību

Trešā lieta, ko mēs redzam par to, kā baznīca tiek būvēta uz Kristus, ir šī apraksts par dzīvi, kas tika baudīta ticīgo vidū. Mēs redzam šeit Kristus pastāvīgo saistību, Viņa kalpošanu baznīcai. Baznīca tiek stiprināta ar Kristus saistību pret viņiem. Pants mums stāsta, ka viņi staigāja "Dieva bailēs un Svētā Gara mierinājumā". Tagad padomājiet par Jēzus kalpošanas raksturlielumiem. Kādas bija Kristus kalpošanas aspekti? Nu, jūs varētu noteikt šīs divas raksturlielības tieši šeit, vai ne? Jo viss, ko Jēzus darīja un teica, tika darīts Dieva godības dēļ. Viņa saistība pavadīt laiku ar Tēvu lūgšanā. Visas Viņa varenie darbi un brīnumi, zīmes un mācības, ko Viņš darīja, bija lai atnestu Dievam godību. Un pat ejot uz krustu un pieņemot Tēva dusmu, tas tika darīts paklausībā un pakļautībā Tēva gribai. Tā bija Dieva bailes, kas caurstrāvoja visu Kristus kalpošanu.

Un Svētais Gars, tas Svētais Gars, kas darīja pārdabiskus brīnumus Jēzus dzīvē un caur Viņa kalpošanu, ir tas pats Svētais Gars, kas tagad turpina savu kalpošanu visiem, kas tic Kristum. Jēzus to bija solījis. Viņš bija solījis, ka atstās savus mācekļus, bet neatstās tos vienus, bet nosūtīs Svēto Garu, lai aprīkotu tos, lai mācītu tos, lai tie varētu veikt kalpošanu Viņa vārdā. Svētajam Garam cits vārds, kā mums teikts, ir Comforter jeb Palīdzētājs. Ko mēs redzam notiekošu tieši šajā fragmentā? Tas ir Comforter, kas sniedz mierinājumu. Tie staigā "arī Tā Kunga bailēs un Svētā Gara mierinājumā." Tas ir pierādījums tam, ka Kristus darbojās savā baznīcā. Viņš bija apņemšanās savai baznīcai. Viņš turpināja kalpot saviem cilvēkiem, jo tie parādīja Tā Kunga bailes un Svētā Gara mierinājumu. Šīs divas īpašības vienmēr iet kopā – godbijība, dievbijība, uzticība un Dieva pielūgsme kopā ar Svētā Gara iedrošinājumu un mierinājumu, prieku un svētību.

Tā Kunga bailes

Mēs nedzirdam daudz par Tā Kunga bailēm, vai ne? Šķiet, ka tas ir kaut kas līdzīgs Vecās Derības terminam. Un noteikti, ka tā bija atbilstoša reakcija uz Dieva godību visā Vecajā Derībā - Tā Kunga bailes. Bet Jaunajā Derībā daudzos gadījumos rakstnieki aicina mūs baidīties no Dieva gaismas, ņemot vērā Evaņģēlija realitātes. Jo, kā jūs redzat, Evaņģēlijs māca mums baidīties no Tā Kunga. Evaņģēlijs māca mums, ka mūsu grēks pelna Dieva dusmas un neapmierinātību un sodu. Ka nav nekas, ko mēs varētu darīt, lai noņemtu savu grēku un nopelnītu Dieva svētību. Bet mūsu pestīšana nāk tikai un vienīgi caur Jēzus Kristus, Dieva Dēla, nāvi un augšāmcelšanos. Tā ir mūsu nabadzība ārpus Kristus. Tā ir mūsu pestīšanas cena. Kāda varētu būt piemērotāka atbilde kā bailes un brīnums un godbijība un pielūgsme Dieva priekšā? Kādu piemērotāku atbildi varētu dot nekā, kā aizņemoties no J.I. Packer grāmatas nosaukuma, "uzņemties Dievu nopietni"? Kā mēs varam baudīt Svētā Gara mierinājumu, ja nedodam Dievam savu visaugstāko pielūgsmi?

Manu domāju, ka droši var teikt, ka mēs visi vēlamies un ilgojamies pēc Svētā Gara komforta, bet vai mēs uztveram Dievu nopietni? Es brīnos, ja mēs jautātu saviem bērniem, ja mēs jautātu saviem kaimiņiem, kolēģiem: "Kas ir mūsu dzīves galvenā prioritāte?" Es brīnos, ko viņi teiktu! Mēs visi mēdzam uztvert sevi nopietni. Vai ne? Mēs uztveram savu darbu nopietni, mēs uztveram savus sporta veidus nopietni, mēs uztveram savu izskatu, ēdienu un dzērienu, izklaidi nopietni, mēs uztveram sevi nopietni. Kas vairāk parāda to nekā pašportreta izplatība? Mēs vēlamies uzņemt savu attēlu. Un ja mēs uztveram sevi nopietni, mēs vēlamies stāstīt citiem par sevi. Tātad mēs to redzam mūsu kultūrā. Bet vai mēs uztveram Dievu nopietni? Es atzīstu, ka es gribu, lai Gars maina dzīves, bet vai es vienmēr to daru ar cerību un ar gaidīšanu, ko Dievs var darīt? Un vai es gribu saņemt nedaudz atzinības par to pa ceļam? Es brīnos, cik daudz no mums mēs vēlamies, lai mūsu bērni, jaunieši aug un bauda Svētā Gara komfortu, nobriest ticībā, aug discipulātā, bet tikai tik ilgi, kamēr viņi to dara ar prieku. Un cik bieži mēs modelējam piemērotu Dieva baiļu savās dzīvēs un prioritātēs, kuras mēs izvēlamies savām ģimenēm? Mēs visi esam pakļauti tam, lai meklētu Svētā Gara komfortu un nolaistu Dieva bailes. Bet Svētā Gara komforts nāk ar Dieva bailēm.

Un kad es runāju par Dieva bailēm, es nerunāju par drūmu vai nomāktu izturēšanos. Šīm bailēm ir siltums, rāms prieks. Tās nesīs brīvību un sirsnību, cerību grūtību laikā; pārliecību ciešanu laikā. Spēks un dziļums, un vienotība tiek veidota, kad Kristus baznīca aug. Šis ir skaists attēls baznīcas izaugsmei, kā aprakstīts Apustuļu darbos 9. nodaļas 31. versē. Baznīca ir Dieva plāns Kristus godības un Viņa tautas labuma dēļ. Jūs zināt, mūsu ģimenē mēs kādu laiku esam kļuvuši putnu trakāki. Es nerunāšu daudz par to, jo nezinu, cik daudz es gribu atklāt par to, cik trakāki mēs esam, bet mēs esam ļoti jutīgi pret mūsu pagalma putnu dzīvi! Un vakar es atradu putna ligzdu. Mēs šādus redzam visu laiku, bet man vienkārši iešāvās prātā, cik iespaidīga šī putna ligzda bija. Šeit bija salmi un gruži, un netīrumi, un šie putni varēja to visu sakārtot un izveidot ligzdu savām olām un sev. Vai tas nav pārsteidzoši, ko Dievs dara, veidojot baznīcu? Viņš ņem jūdu un pagānu, galilejiešu un samariešus, vergus un brīvos, bagātos un nabagos, un Viņš tos visus savāc kopā kā Savu baznīcu, kā Kristus baznīcu Savai godībai, šis skaistais attēls, kas rāda, kā staigāt Dieva bailēs un Svētā Gara mierā? Tas ir tas, ko Dievs dara, veidojot Savu baznīcu. Tātad baznīca tiek veidota. Tā tiek pacelta.

Mums arī teikts šīs pēdējās pantā, ka tā kā tā tika uzcelta, tā tika arī paplašināta. Šis būs mūsu pēdējais punkts šovakar. Tas ir, baznīca tika paplašināta; baznīca vairojās. Tā kā baznīca tika stiprināta, baznīca vairojās. Patiesībā, mēs varētu teikt, ka viens no baznīcas spēka pazīmēm ir tas, ka tā ir vērsta uz āru. Tā tika paplašināta, tā kā tā tika uzcelta, un tā tika uzcelta, tā kā tā tika paplašināta. Šis nav statisks ticīgo ķermenis. Šis nav ekskluzīvs klubs. Šis ir dinamisks draudzība, par kuru mums tiek stāstīts šeit. Viena no mūsdienu baznīcas modes vārdiem mūsu kultūrā, manuprāt, ir “kopiena – dzīve kopā”. Un tas noteikti ir viens no šī fragmenta prioritātēm; tas ir viens no skaistajiem lietām šeit. Viņi kopā izbauda kopienu. Bet viens no briesmām, kas rodas, ja kopiena tiek pacelta un uzsvērta, ir tas, ka fokuss var kļūt iekšējs un kopiena var kļūt savaiņīga. Un tas var kļūt grūti pieņemt jaunpienācējus vai ārējos. Un esmu drošs, ka daudzi no mums ir pieredzējuši to mazās grupās vai svētdienas skolās vai šādās lietās.

Paplašināta

Bet mēs redzam šeit, ka kad fokuss ir uz Dievu un kad fokuss ir uz Kristus pavēli būvēt Viņa baznīcu un iet un darīt mācekļus, baznīca sniedzas ārā un baznīcas augšana atnes godību Kristus vārdam. Un ko mēs redzam, kad baznīca sniedzas ārā, tās īpašības, kas sniedz spēku baznīcai, ir tās pašas īpašības, kas piegādā augšanu. Tie lietas, kas bija klātesošas un acīmredzamas Kristus kalpošanā tiem – Dieva bailes un Svētā Gara mierinājums – tie ir divi lietas, kas sūta viņus ārā, virza viņus ārā un atnes iekšā ārpus baznīcas esošo vairošanos. Tas ir, kā viņi staigāja Dieva bālos un Svētā Gara mierinājumā, baznīca vairojās. Tā tika paplašināta.

Stiprināšana noved pie vairošanās

Tas būtībā ir princips, kuru jūs esat dzirdējuši Ed sakām no laika uz laiku, ka “kas dziļāk iet pie sirds, tas plašāk iet uz pasauli.” Tas, ka baznīca tiek būvēta, tā tiek būvēta arī ārā. Daudzreiz mēs dzirdam misijas konferencēs Džona Paipera citātu, kas saka: “Misija eksistē tāpēc, ka pielūgsme neeksistē!” Mēs varētu arī teikt, ka misija eksistē tāpēc, ka pielūgsme eksistē. Un tas ir tieši tas, ko Paiper saka tajā sprediķī, kur viņš runā par to. Tas ir, ka baznīcas stiprināšana noved pie tās izplatīšanās. Un iemesls, kāpēc tas ir tik svarīgi, ir tas, ka baznīca virzās uz grūtām vietām; tā iet pie cilvēkiem ar īstām, dziļām vajadzībām. Jo kāds ir pasaules stāvoklis? Kāds ir to cilvēku stāvoklis, kas atrodas ārpus baznīcas? Nu, tas ir pretējs tam, ko mēs redzam šeit. Viņi ir bez Tā Kunga baiļu un bez Svētā Gara mierinājuma. Tur nav atkarības no Dieva. Tur nav cerības, miera un mierinājuma, bet tikai lepnums un bezjēdzība. Es nedomāju, ka mums vajag piemērus, kā tas raksturo pasauli mums apkārt, bet Kristus dod mums kaut ko labāku. Viņš dod mums Sevi. Un Viņā mēs esam aicināti uz spēku un vienotību un prieku un mieru un brīnumu un mīlestību. Mēs esam aicināti uz dzīvi, mūžīgu dzīvi Viņā.

Kad mēs ceram uz šīm lietām, lūdzam par šīm lietām, gaidām šīs lietas, viens no iedrošinājumiem, ko mēs ņemam, ir tas, ka mēs lūdzam par atmodu. Mēs lūdzam par reformāciju, atsvaidzinājumu, atjaunošanu. Vai jūs dzirdējāt to “re”? Mēs lūdzam Dievu darīt kaut ko, ko Viņš ir darījis pirms tam. Mēs lūdzam, lai Viņš to darītu atkal. Un mēs varam būt dedzīgi, jo mēs redzam, ka Viņš to ir darījis pirms tam. Un pierādījums tam ir tieši šeit, Efeziešu 9.nodaļas 31.versā.. Mēs aicinām Dievu darīt to atkal Krista godības dēļ un Viņa cilvēku labad.

Es tagad lasu grāmatu par 1927. gada Misisipi upes plūdiem, Rising Tide. Un grāmata ir pārsteidzoša! Viena no galvenajām grāmatas varoņiem ir Misisipi upe. Tā ir viena no dominējošajām varoņiem grāmatā. Un ir pārsteidzoši dzirdēt, kā viņš apraksta upes spēku un intensitāti, kad tā plūst lejup un kad tā paceļas augšup. Un katrā ceļa posmā upe meklē iespēju izlauzties cauri aizsprostiem. Tā meklē iespēju pacelties virs aizsprostiem un izplatīties ārpus upes krastiem. Tā ir upes intensitāte un spēks.

Tāds ir arī baznīcas attēls, kad tā tiek būvēta, kad tā aug. Tā meklē iespēju izstiepties un paplašināties, augt un vairoties Kristus godībai. Tāds ir baznīcas uzdevums. Tādu mēs redzam to darām šeit Apustuļu darbos 9. nodaļas 31. versā. Mēs lūdzam, lai tā būtu tā arī mūsu dienās.

Dzīve vienkāršībā

Atļaujiet man noslēgt ar dažām piezīmēm. Nākot pie šāda fragmenta, es vienmēr atklāju, ka sludināt un mācīt par Dieva bailēm ir īpaši grūti. Man šķiet, ka tā ir Dieva pārākums; ir grūti izteikt vārdos un sagūstīt ne tikai bailes, bet arī godbijīgu brīnumu un mīlestību šajās bailēs. Tātad, kā tas izskatās? Kā izskatās dzīvot ar Dieva bailēm un Svētā Gara mierinājumu? Daži vārdi nāk prātā. Un viens no tiem, man šķiet, ir šis – tā ir dzīve vienkāršībā. Mēs esam tik ļoti aizņemti un tik ļoti noslogoti. Mēs esam pieraduši aizpildīt jebkādu atpūtas vai klusuma laiku ar troksni vai vizuālu stimulāciju. Bet šeit, man šķiet, ir aicinājums būt klusiem. Man šķiet, kā Dāvids lūdza agrāk, "būt nekustīgiem un zināt, ka Es esmu Dievs", un ņemt laiku, lai brīnītos un izprastu Dieva radību; atcerēties Viņa svētības, atcerēties evaņģēliju un dot Viņam pateicību par to. Lai augtu atzinībā par to, ko Viņš ir darījis.

Vai nav arī vienkāršība, kādu mēs redzam Baznīcā Apustuļu darbos. Vai tā nav? Ja mēs atgriežamies pie 2. nodaļas, ko Baznīca darīja agrās Baznīcas laikā? Tas bija patiešām vienkārši. Viņi bija veltīti Dieva slavēšanai un lūgšanai. Viņi bija veltīti vārdam un sakramentam. Un viņi bija atdevuši sevi savstarpējai saziņai un dāsnumam. Tas ir vienkārši, bet tas ir ārkārtīgi. Vai tā nav? Un kad viņi bija veltīti šīm lietām, viņi bija gatavi izskatīties savādāk nekā apkārtējā pasaule, būt sāls un gaisma savā pasaulē. Viņiem bija gatavība izturēt pārbaudījumus, izturēt ciešanas, ciest ar cerību un būt gataviem dot atbildi tiem, kas redzēja viņus, par viņu cerības iemeslu. Kāpēc viņiem bija tik liela cerība? Tas ir tāpēc, ka ir augšāmcelšanās; tas ir tāpēc, ka ir mūžīgā dzīve Kristū Jēzū. Un viņi bija kopā, stiprinādami viens otru šajos laikos. Un viņi bija gatavi būt Kristus lieciniekiem.

Un varbūt tieši šeit mēs to mērām. Ja mums trūkst vēlmes un rūpes par pazudušajiem, varbūt mēs neesam pilnībā izpratuši Tā Kunga baiļu svētību un Svētā Gara mierinājumu. Varbūt mēs neesam pilnībā novērtējuši Baznīcas neticamo privilēģiju, bet arī pazudušo neticamo vajadzību. Un varbūt mums ir jāatgriežas pie tā, ar ko mēs sākām dievkalpojumu, sēru lūgšanu 3. nodaļā, aicinājumu pielūgt – „Meklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga un laižam savas sirdis un rokas uz augšu pie Dieva debesīs.” Griezīsimies pie Viņa lūgšanā!

Tēvs, mēs Tev slavējam par Tavu Vārdu un par šo Kunga dienu, kas tuvojas, rītā un vakarā, lai dzirdētu Tavu Vārdu un dziedātu Tavus slavas dziesmas. Mēs lūdzam, ka Tu savā Garā darītu mūsos, lai atjaunotu mūs un atdzīvinātu mūs un dotu mums prieku Kristū un dotu mums sirdi pazudušajiem un dotu mums iespējas izstiept roku. Un kad mēs būvējam augšup, ka mēs būvētu arī ārā, Tavai godībai, Kristus godībai un mūsu mūžīgajam labumam. Un mēs lūdzam šīs lietas Kristus vārdā, āmen.